Margareta Mičela "Zaudētā Leisena"
Kad pamodos, droši vien bija pusnakts vai ap to; pa neiestikloto logu slīpi iespīdēja mēness stari. Mazajā būdā bija smacīgi, un mana sāpošā galva - karsta. Sliedamies kājās, es kabatā sagrābstīju sērkociņus un vienu uzšķīlu, gribēdams atrast kādu ūdens malku.
...
Durvis spēji atvērās. Ārā stāvēja mana mazā dāma! Viņa bija ģērbusies plānā, baltā naktstērpā, un pāri tam uzmetusi sārta zīda kimono. Stāvēdama durvīs, viņa nervozi savilka to ciešāk ap kaklu. Gaišie mati pusatrisuši krita pār pleciem. Mazajās, slaikajās kājās - sārta zīda tupelītes. Lūpas mazliet pavērtas no ātrās elpas. Dzalkstošām acīm viņa panācās tuvāk.
...
Tas bija skaists spāņu tērauda duncītis ar sudraba rokturi. Mis Rosai acis iemirdzējās, kad viņa satvēra šo ieroci, palūkodamās uz spalu un pūlēdamās pustumsā izlasīt tajā iegravētos vārdus.
...
Tā kā roku nebija iespējams paspiest, es noliecos un noskūpstīju mazās, baltās delnas virspusi. Kad manas lūpas to skāra, acīm tuvu atradās uzraksts "Amigo mio" un es klusībā lūdzos, lai šis duncis briesmās patiešām izrādītos draugs.
...
..nejautā man nedz par nakti, nedz par nākamo dienu. Es dzīvoju gluži kā apjukumā, nespēdams saprast, kas lēcies. Visu rīta cēlienu kapteinis Džims nobraukāja šurp un turp, turpretī es nespēju darīt neko citu kā domāt par savu mazo dāmu. Vai tiešām tā reize, kad viņa stāvēja atvērtajās durvīs, lūkodamās manī ar savām dzeltenmelnajām, mīklainajām acīm, piespiedusi "Amigo mio" pie krūtīm, liegam vējiņam plandot sārto tērpu, - vai tā reize būs pēdējā, un es viņu nekad vairs neredzēšu?
