|
|
|
Jūlijs 27., 2003
skuka
 | 01:35 - atvainošanās ar paskaidrojumu
Bija tā.
Redz, puikam salmonella bija vēderā iegajusi, bet man viņa, maita, asinīs iegāja, aiz kam es trīs dienas drudzī gulēju un mežonīgas kaulu, galvas un ādas sāpes cietu, un vispār saikni ar realitāti zaudēju. Un vēl trīs dienas pēc tam uzvedos kā zāli sapīpējusies.
Piemēram, skaitīt vairs nemācēju. Un rakstīt. Bet pats galvenais – nekādi nevarēju beigt runāt.
Kas notika pirmajās 3 dienās, atceros tikai no aculiecinieku nostāstiem (piemēram, pļaukas b.v., X-a apmeklējums, telefona zvani un raudāšana klausulēs, sms Y-am ar paziņojumu, ka gribu mājiņu uz klints jūras krastā, kur tikai kaijas un korvalāni, un putnu olas, un tā tālāk.)
Piedodiet, lūdzu.
Par to mājiņu jocīgi, jo vakar man piezvana Y un prasa:
-Tad tu to mājiņu tā nopietni ?
-Kādu tādu, - es prasu, - mājiņu?
-Uz klints.
Es vairs neko neatceros par sms, bet mana zemapziņa, izrādās, atceras, jo vēl pirms tam, telefoniski kārtojot citu lietu tūrisma aģentūrā, es sarunas beigās, pilnīgi spontāni, un sev pašai par milzīgu pārsteigumu, pēkšņi teicu:
--Ziniet, un man te vēl... varbūt jums tas liksies dīvaini... bet mājiņu sagribējās... uz klints, pie jūras. Kaut kur. Vienalga. Un cilvēku lai nav. Un varbūt ir bāka. Un akmeņi. Saprotiet – galvenais ir vieta, un vietu jau nevar izstāstīt.
-Jā, - piekrita puisis. – Vietu nevar izstāstīt. Bet es saprotu. Un es pameklēšu.
Un viņš tagad meklē.
Nu labi.
Un tad vēl izrādās, ka es vairs melot nemāku pēc tās salmonellas.
Visiem saku visu, kas ienāk prātā. To te jau vakar daži jūzeri izjuta.
Piedodiet lūdzu.
Nu labi.
Un vārdus nekādus vairs sevī paturēt nevaru. Runāju, runāju, un pat neklausos, ko runāju. Ēdu, piemēram, pusdienas ar mayu un aptieku. Un visu laiku stāstu kaut ko nedabīgā balsī. Vienu reizi gan apstājos un savā īstajā balsī pajautāju, vai nekrītu viņiem uz nerviem. Viņi kaut kā tā nenoteikti pamāja ar galvu, un es turpināju.
Piedodiet, lūdzu.
Vakarā iekāpu mašīnā un devos uz MT.
b.v teica, ka tāda es braukt nedrīkstot, bet kas man. Pati liela.
Divos krustojumos pārbraucu pie sarkanā, vienā aizmigu pie zaļā.
Benzīntankā aplējos ar benzīnu. No vidukļa līdz baltajiem zābaciņiem. E 98.
Ieeju iekšā un saku:
-Es, ziniet, ar benzīnu aplējos.
Bet šie neko.
Nu labi. Smirdu.
Samaksāju par benzīnu, piebraucu logus mazgāt. Mazgāju, mazgāju, logu tīrītājus atloku. Bet atpakaļ nolocīt vairs nevaru. Dodos atpakaļ uz bodi un kautrīgi lūdzu, vai nav viņiem kāds izpalīdzīgs jauneklis. Ierodas veseli divi izpalīdzīgi jaunekļi. Bet nekas viņiem neiznāk. Brīnās, kā es tos logu tīrītājus esot tādā stāvoklī dabūjusi.
Nu labi.
Tad starp jaunekļiem seko pusstundu gara vārdu apmaiņa par to, vai man jāpērk jauni, vai arī ar flaķenēm šitos pašus varētu pielocīt. Nolēmām pirkt jaunus. Nopirkām. Uzlikām.
Piedodiet, lūdzu.
Nu, braucu. Vispār tā neko braucu. Tikai brīžiem nefiksēju, kas es esmu un kur es esmu. Bet jūtos tāda draudzīga, apmierināta un laba.
Ap pusdivpadsmitiem naktī, braucot cauri miestam XY ar ātrumu 85 km/h mani atkal aptur policisti. Kā jau zināms, man nav tehniskās apskates, bet mans noreibušais prāts brīnumainā kārtā paspēj noreaģēt – apstājos pie resna koka tā, lai tehniskās apskates talonu nevar redzēt. Varbūt aizmirsīs pajautāt,- domāju. Un tiešām - aizmirsa.
Bet nu grūž man to mērītāju sejā.
- 85, - saka.
Nu jā, es piekrītu, - 85.
- Nākiet līdzi.
Es eju.
- Tā un tā, tiesībiņas mēs paturēsim, būs jābrauc pie Rīgas priekšnieka skaidroties.
- A citādi nevar?
- A kā tas ir citādi?
- Nu kaut kā tā.
Klusums.
Un tad man atkal runājamais uznāk:
- Ziniet, - es saku – man ir salmonella galvā. Un vēl es ar benzīnu aplējos. Nejūtat? Un vēl man no rokām viss krīt ārā. Un tagad vēl jūs darāt pāri.
Klusums.
Tad es triumfāli speru ārā galveno trumpi:
- Un es jau trīs gadus nedzeru!
Šie palūr.
- Un divus nepīpēju, - es klusi piebilstu.
- Un vēl es esmu labs cilvēks, - nopūšoties pabeidzu. – ļoti labs.
Vairāk man nav, ko teikt.
Nevienam nebūtu vairāk, ko teikt.
-Labi, - saka policists. - Desmit.
-Nu re, - es saku. – Redzams tak, ka jūs ar esat labi cilvēki!
Domāts - darīts, sitam saujā, un tā.
Pēc tam man mobilais telefons izkrīt no rokām un paslīd zālē zem policijas mašīnas. Divi policisti formās un es,īsos svārkos, rāpojam ap mašīnu un čamdām zāli zem auto. Beidzot attapīgākais no policistiem (viens no viņiem vienmēr ir attapīgāks), saka – pasakiet man savu numuru, es piezvanīšu un mēs atradīsim. Un kā viņš teica, tā arī notika. Iespīdējās turpat aiz pakaļējās riepas.
Vot.
Beigās mēs bijām tā kā jau sadraudzējušies. Un viņi teica, ka to benzīna smaku gandrīz nemaz vairs nejūt. Un, kad es jau savā mašīnā kāpu iekšā, vēl paskrēja pakaļ un man dokumentus atdeva.
Un tā es atbraucu.
Un šodien jau esmu pilnīgi normāla. Loģiska un garlaicīga.
Lai gan, ej nu sazini – varbūt normāla es biju vakar, bet šodien es esmu tā, par kuru mani uzskata
Piedodiet lūdzu.
|
Comments:
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/35544/75) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) mass |
|---|
| Date: | 28. Jūlijs 2003 - 00:13 |
|---|
| | | (Link) |
|
sanjeemos un izlasiiju shito penteri :)
patiesiibaa - baigi interesanti. labs staasts.
skuka, drīkst ar tevi noslēgt ekskluzīvu vienošanos? es tev salmonellu un honorārus, tu man pastāstus?
bet ja nopietni, prieks, ka šādā stāvoklī neaizbrauci pie sābriem uz igauniju un triecientempā nekļuvi par tallinas mērieni, bet laimīgi nokļuvi tur, kur gribēji...:))
| | From: | skuka |
|---|
| Date: | 28. Jūlijs 2003 - 10:31 |
|---|
| | | (Link) |
|
Ar to vienošanos tā ir kā ir, bet galvenais, ka šite, nudien, neviens vārds nav klāt piedomāts:)
es ticu, lai cik arī tas neticami priekš mani neizklausītos :))
Varēja būt sliktāk. Ne tikai mājiņa uz klintīm, tu varēji balotēties kaut kādam prezidenta postenim Gambijā. Varēji adoptēt ķīniešu bērnu. Nogalināt vissliktākās pēdējā laikā redzētās filmas režisoru un scenāristu. Biedējošu iespēju ir ļoti daudz. |
|
