Members

Ja nebūtu sākušās kino lomkas, es nebūtu gājis uz šo vasaras blokbāsteri, bet laikam nevar aiziet uz šo IMAX šedevru (jāteic gan parastā kvalitātē), un neko par to neuzrakstīt. Un zin kā, bija tīri ok. Kaut kur lasīju, kas varētu būt arī iemesls tam, ka tomēr saņēmos aiziet, ka tur varēja ielasīt gan pretkara motīvus, gan citas lietas. Īsti nezinu, cik tuvu tas bija Homēram, bet man patika sirēnu dziesmu apraksts. Un, protams, klasiskais stāsts par to, cik burtiski cilvēki uztvēra dievu klātesamību. Šobrīd izkausās smieklīgi, ka vētras un zibeņi būtu kaut kādu maģisku būtņu darbības rezultāts, un tomēr mēs (kolektīvi) joprojām nespējam saprast vai pieņemt savu rīcību sekas, kas izpaužas neparedzētās dabas stihijās, un uztveram to kā kaut kādu augstāku spēku lēmumus, ko mēs nevaram kontrolēt, bet tikai cerēt uz viņu žēlastību.

gribās uzrakstīt Andrim. tu esi pēdējākais trash kā klients, bet labāk nosnaudīšos stundu

drausmīgi, ka cilvēki ir tādi muļķi. bet to pašu var teikt par mani. jo viss ir acīm redzams. tu piedalies spēlē, kur pirms spēles, tu jau by default esi zaudējis

Piepeši iedomājos, ka tie cilvēki, kuru manā dzīvē vairs nav, kuri ir izvēlējusies aiziet, fiziski, virtuāli vai emocionāli, patiesībā ir pazaudējuši mani, un tas ir viņu zaudējums. Reāls zaudējums, un viņiem ar to ir jādzīvo.
Es zinu, ka šāda pašpārliecinātība man uznāk ļoti, ļoti reti un tikai uz īsu brīdi. Dīvaina sajūta.