"ārstam ir tāds Sīzifa darbs. Visi tak nosprāgs, bez variantiem. Un tad vēl tās kļūdas un jaunākie paņēmieni, kas eleganti pāriet vēl šausmīgākās kļūdās. Viens ukris kaut ko Atklāj un viss, piededzināšana ar verdošu eļļu pēkšņi vairs nav labā prakse, tagad pret perdamo drudzi jāsmērē Višņevska ziede uz muguras, klīniski esot pierādīts. Un tu, cilvēks, iesaki Višņevska ziedi, un tad viens puskurls vecis izēd trīs burciņas un saiet uz īso, kamēr viņa kundze ar uztrenēto balsi brēc masu mēdijos, ka viņas vecmamma, vecmammas mamma un viņas brālis Lucifers, visi ārstējušies ar kanēļa novārījumu urīnā, un ka Višņevska ziede ir pēdīgais stulbums, un ko tie ārsti sajēdz!?
Ne, nerullē būt par ārstu."
"Nu, nē - darbs ar cilvēkiem no darba ar cilvēkiem tomēr dikti mēdz atšķirties. Ja kādam, piemēram, iepārdod neejošu auto, var mēģināt iestāstīt, ka īstenībā tas cilvēks to auto pircis ir tamdēļ, ka to var novietot dārzā un beidzot droži uzglabāt lāpstas. Cilvēkam, kas ārstēts no klepa, bet tā vietā šim nokaltušas abas rokas, ir stipri grūtāk iestāstīt, ka šis tieši tamdēļ pie ārstiem ir vērsies."