"tādā gadījumā, es tavā rīcībā redzu vēl mazak jēgas."

Ja neredzi jēgas nomainīt neejošu servisu pret ejošu, tad tu esi vienkārši garīgi atpalicis (gribēju teikt "idiots", bet kā pieklājīgs cilvēks savaldījos:)))) Turklāt pats vēl spļaudījies, ka būs septiņi gari nevienam nevajadzīgi (TIKAI pēc tavām domām) posti. Tagad, kad uzzini, ka to nebūs tev tas šķiet vēl sliktāk. Mana valsts apmaksātā bijusī psiholoģe (kuru parstāju apmeklēt viņas kompetences trūkuma dēļ) tvaiķenē, teiktu, ka tev ir šizofrēnija, vai bērnībā smagas psiholoģiskas traumas gūts nepilnvērtības komplekss, ko tu šādi (gan briesmīgi neveiksmīgi) centies kompensēt. Un, tavau brīnumu!, šoreiz es viņai piekristu!

"p.s. dod tik šurp itāļu estrādi un pugačovas, jo man radās priekšstats, ka neko vairāk par divām agrīno deviņdesmito gadu grupām nezini." ur jau tā lieta, ka tev radās priekšstats... bet tev ne tikai rodas, bet droši vien arī rādās. Savukārt man radās tas pats priekšstats par tevi. Nē nopietni, bet tas varbūt tādēļ, ka nekad neko sakarīgu neesi ielicis un tādēļ tam neesmu pievērsis uzmanību.

PS. Un vispār, cik tev gadu? Es varbūt nepārzinu mūsdienu mūziku ko "kruķī pa MTV" un par to nejūtos nokaunējies un jā es ar retiem izņēmumiem fanoju par grupām, kas izdevušas ierakstus pēc 1992.gada (vismaz metālā, tas bija lūzums un uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt normālas grupas pēc tam - tomēr tās nav pāris, bet pāris simti). Ja runājam par elektroniku, tur man ir cita pieeja... nevis alfabētiskā, bet es sāku ar grupu, kas man patīk visvairāk, eju no A-Z un tad ķeros pie nākamās. Es tā gribu un viss, ja kādam nepatīk viņš ir noispiežama gnīda. Un ja kādam tas nepatīk tā ir viņa problēma. Es vienmēr darīšu tā kā es gribēšu. Tā ir aksioma pēc ķuras dzīvoju. Turklāt piebilstot par pieredzi mūzikā - kopš 1993.gada biju ārštata korespondents Latvijas bērnu avīzē LaBA, kur no angļu valodas tulkoju rakstus priekš Velgas Skapānes par smagajām un alternatīvajām grupām. 1994. gadā kļuvu par jaunāko akreditēto žurnālistu Tallinā notiekošajā Rock Summer'94 (šķiet ka vispār par visu laiku jaunāko, lai gan nevaru būt driošs, man nav tādu datu) un intervēju sākot ar Lingu, Korozija Metalla un Napalm Death līdz Status Quo, Iggy Pop, The Pogues (gan bez Makgovana) un daļēji to pašu Pugačovu un Kirkorovu, kuri gan atteicās atbildēt uz jautājumiem, kā arī vairākas tagad jau aizmirstas tuc-tuc zvaigznes no Skandināvijas un Igaunijas. Māte mani bija nodevusi vecā "labā" Rudaka un Evijas vai Elitas (bļin aizmirsu uzvārdu, bet viņa vēl pirms pāris gadiem rakstīja Privātajai Dzīvei), tomēr beigās vāķiju es viņus.:))) Ak jaunība. Pēc tam spēlēju vismaz 4 vietējās grupās (90-gadu vidū, ieskaitot abās divās, kas Latvijā pirmās sāka spēlēt kādu noteiktu stilu, kas tagad metālistiem ir diezgan populārs). Jā biju briesmīgs mūziķis, tomēr man tas deva kontaktus ar visu pasauli, jo sarakstījos ar valstīm sākot no Somijas un beidzot ar Filipīnām un Malaizīju. Pēc tam (deviņdesmito gadu beigās) es ar viena drauga palīdzību izdevu Latvijā pirmo vinila plati pēc Melodija/RiTonis izjukšanas 1991.gadā. Plate gan tika ražota Čehijā un grupa bija no Japānas, bet producējām mēs to no Latvijas ... mēs bijām pirmie. Inokentijs Mārpls savu 7"EP (arī spiestu Čehijā) uztaisīja 3 gadus vēlāk (Stapr citu esmu atgriezies pie vinilu producēšanas - tūlīt griezšanā nonāks neizdotais ABIGAIL 7", pēc tam paredzēts ANTIREALITY/ASTROWIND split 7", pēc tam (viss ir tikai sarunu procesā - Inokentijs Mārpls 7", Grand Belial's Key 7", The Legendary Pink Dots 7", Alfheim 10"EP, Sabbat (Jap) LP, Salem (Isr) - unreleased demo from 1980-ies (nezinu, kāds vēl formāts) )). Tālāk manā dzīvē iestājās tumšā strīpa, bet arī tā pāriet un tā pārdodot ļoti izdevīgi veco metāla retumu kolekciju kļuvu pie dažus tūkstošus vērtas elektrroniskās/avangardās/experimentālās mūzikas kolekcijas īpašnieku (retākā plate - 4 exemplāri pasaulē, dārgākā gandrīz 1000 USD (pēc aizpagājušās vasaras dolāra kursa), vecākā - 1964.gada (neskaitu piecdesmitajos izdotās častuškas)).

(Reply to this) (Parent)