muzons [x_f]

Šis te jau ir bijis publicēts manā žūrnālā, bet gribējās izmantot izdevību un darīt to zināmu plašākām tautas masām.

Piecas dziesmas (visas @128kbps) no Evansa albuma «Zero & One» (2004).

• «My Style Should Stand Alone» [4:17]
• «Electro Breeze» [4:26]
• «ECD [Evans Cheap Disco]» [4:01]
• «Stretch Time» [2:38] – ja tā vēl kādam liksies tik laba kā man liekas, tikai par īsu, tad varbūt tas būs iemesls, lai Evans tai uztaisītu garāku versiju.
• «I'm a Constant Man of Sorrow» [4:29]

    Beidzot sagaidīju Evansa jauno albumu. Un gaidīju ilgi. Tas saucas «Zero & One» vai «0 & 1». Uz vāciņa ir redzami abi nosaukumi un viens uz otra, tāpēc nezinu, kurš no tiem ir vienīgais pareizais un oficiālais. Noformēts askētiski – nekā lieka. Balts. Minimālisms jau tagad modē. Var salīdzināt ar The Strokes jauno albumu «Room on Fire». Tas ar 11 dziesmām ir gandrīz 33 minūtes garš, bet Evansa albumā ir 9 dziesmas un gandrīz 37 minūtes. Minimālisms.

    Pirmā dziesma – «My Style Should Stand Alone» no salīdzinoši vienkārša un nepiespiesta tuc-tuc dziesmas sākumā nonāk līdz tipiskai klubmūzikai (labā nozīmē) dziesmas otrajā pusē. «Tipiska klubmūzika labā nozīmē» manā izpratnē ir tāda mūzika, kas vienkārši skan un ir dejojama un ir laba. Ievads ir.. hmm.. interesants. My style is the best and so I challenge you. Balsis ņemtas no kādas vecas Honkongas filmas par nindzām. Strīds par to, kura stils ir vislabākais, sitiens ar cimdu pa vaigu (man taču ir iztēle) un sākas kautiņš un dziesma.
    Čilautīga un elektroniski džeziska – «Electro Breeze». Varētu būt viena no manām mīļākajām dziesmām, ja būtu biš' mīkstāks ritms. Liekas pārāk ass. Toties ir interesants efekts, kad bundzinieks dažas reizes nojauc ritmu, jo aizkavējas. Sākumā man likās, ka tā ir netīši pieļauta neprecizitāte. Nekā.
    Es gan nezinu, kā Evans izvēlas nosaukumus saviem gabaliem, bet tie ir interesanti. Piemēram, «Sleeping With The Workers», «Cannibal Ping Pong Group», «Tight Dance Rhythm». Šķiet, ka, radot «Cannibal Ping Pong Group», Evans ir iespaidojies no Computerjockeys. Viņiem ir dziesma, kas saucas «Ping Pong». Var saklausīt līdzības (es gan to esmu dzirdējis tikai dzīvajā izpildījumā-ierakstā).
    Divas dziesmas, kuras man iepatikās vairāk par citām, ir «ECD» un «Stretch Time». Nezinu, kāpēc «ECD [Evans Cheap Disco]» ir nosaukta tieši tā, jo man tā neliekas ne cheap, ne disco. Bet man tā patīk. Un tad jau nav nozīmes nosaukumam. Tajā skan tādas ļoti augstas zvārgulīšu skaņas, sintezatorklavieres un kaut kāda elektroniska skaņa. Un nav basu vispār (tikpat kā vispār – ja labi ieklausās, tad var sadzirdēt kaut ko līdzīgu tām bungām, ko sit ar plaukstām). Tāds diezgan popsīgs un tiešām labs gabals. Vispār pat lielisks. Vienkāršs, nesamocīts, neuzkrītošs, patīkams un neapnīkošs. (Vai tas ir synth pop?)
    Nu, bet «Stretch Time».. Tā pilnīgi noteikti man ir iepatikusies vislabāk. Čilautīgs elektroniskais daunbīts. Vēl vairāk. Kaut kas Moby, Fatboy Slim un Underworld labākajās tradīcijās. Ļoti patīk. Ļooti. Taču tai ir divi lieli trūkumi – tā ir daudz par īsu (2:38 – visīsākā albumā, varēja taču tā kārtīgi izvērsties – man pietiktu ar 5-7 minūtēm) un tā tāda ir vienīgā. Ja tāda stila gabalu būtu vairāk, tad es to noteikti sauktu par savu albumu. Viscaur dziesmai ik pa laikam ieskanas kāda sievietes balss. Varētu būt suitu sieva. Tikpat labi varētu būt arī indiāņu šamanis. Kaut kādā veidā pat atgādina tumšo bonusdziesmu «Banshee» no iepriekšējā albuma. (Banshee – (Irish folklore) a female spirit who wails to warn of impending death; spoks, kura gaudas pareģo nāvi)
    Pēdējā dziesma – «I'm a Constant Man of Sorrow» ir tāda dīvaina. Tā sākas kaut kā tā ne īpaši patīkami un interesanti (to laikam sauc par flange vai wah-wah), pilnību sasniedz tikai pēc divām minūtēm un tomēr ap to laiku jau ir paspējusi iepatikties. Un drīz vien tas mistiskais gabaliņš ir beidzies.

    Nu, jā. Pietrūkst sieviešu balsu. Un vispār balsu. Tik, cik tur ir, man šķiet pārlieku maz. Šķiet, ka tieši tā dēļ albums liekas par daudz elektronisks (jā, jā, «0 & 1», bet tomēr..). Tā man liekas. Lai gan «ECD» ir labs izņēmums un ne vienīgais. Un vēl man pietrūkst to eisiddžezisko un džezplasfank gabalu (kā «Electro Breeze» tikai bez tā uz-ausu-nervu-galiem-krītošā pionierbundzinieka), kādi bija «Here Is My Body – Show Me Yours» (2003). Manuprāt, tas albums aizrāva / ievilka nedaudz vairāk. Bet es jau neesmu pro mūzikas kritiķis. Es esmu vienkārši kritizējošs mūzikas mīlis.

    Mjā, uz albuma aizmugurējā vāciņa augšpusē rakstīts «Tā ir tikai elektronika (0 un 1)^*», bet zemāk, zem dziesmu nosaukumiem – «^*x-f». Izrādās, ka es reiz patiešām tā esmu teicis vai rakstījis un šis teksts tagad būs uz visām albuma kopijām. :) (Re, kā. Dabā nekas neizzūd. Izņemot pašu dabu.)

(Es zinu, ka nav īsti pareizi tās saukt par dziesmām, jo dziesma ir tad, ja kāds dzied, bet gan jau, ka mani saprata.)
(Turklāt tā kā es pamazām sāku uz laiku novērsties no elektroniskās mūzikas (kas par daudz, tas par skādi), tad tas arī varētu būt nopietnākais iemesls, kāpēc man visvairāk patīk tieši «ECD» un «Stretch Time». Jo tās ir atšķirīgas. Nu, un vispār ļoti iespējams, ka tas ietekmē visu manu vērtējumu.)
(Iespējams, uz šo albumu varētu attiecināt to pašu, ko Adam Bregman (All Music Guide) raksta par Llorca's albumu «New Comer»: «If this were only a four-song EP, it would be a knockout. Llorca is certainly a talented DJ, but he needs to work on holding the listener's attention a bit longer.» Šajā gadījumā tas būtu five-song, bet jāņem vērā arī iepriekšējā rindkopa un tas, ka es, iespējams, no labas mūzikas vispār neko nesajēdzu.)
(Lai arī ko es par to visu neteiktu – cik daudziem ta' vispār ir iespēja klausīties mūziku, kuru radījis draugs? Par to jau vien jābūt pateicīgam, ka tā, iespējams, attīstās Latvijas elektroniskā mūzika un pēc dažiem gadiem es varēšu lielīties, ka es viņu pazinu gandrīz no pašiem pirmsākumiem, ka man ir pieci Evansa agrīnie albumi no 2001. līdz 2004. gadam. Un arī daži unreleased tracks un vēl arī tas gabaliņš ar Bolderu. Jebkurā gadījumā – paldies, Evans!)

(apraksts un dziesmas manā žūrnālā)</a>