|
|
|
Februāris 23., 2005
murkjelis
| 16:25 - Pirmā "samačkātā" versija
Trīs kaķi un mīļotais Daugavā
Trīs kaķi un mīļotais Daugavā
Tas sākās kādā pelēkā ziemas pievakarē. Jauna sieviete, apkrāvusies ar iepirkumu maisiņiem, atgriezās mājās un vienīgā doma tai bij - ko gan tādu garšīgu pagatavot Mīļotajam vakariņās.... Mmmm...varbūt vistas stilbiņus vīna mērcē ?...un saldajā....saldajā... Domu pavediens pārtrūka... Pie sievietes dzīvokļa durvīm uz paklājiņa sēdēja balts pūkains kaķis. Viņa pieliecās, lai to paglaudītu. Mincis iemurrājās un patikā uzmeta kūkumu. Viņa maigi pabīdīja pūkaino radījumu nostāk no durvīm, atslēdza tās un iegāja dzīvoklī. Nav saprotams, pa kuru laiku kaķis paspēja..., bet tas nu bija fakts - viņš jau bij uzlecis uz spoguļgaldiņa koridorā, un ap sevi nepārprotami tīksminoties, noraudzījās savā spoguļattēlā. Tad paraudzījās uz sievieti, nopētīja to no galvas līdz kājām...un viņa skatiens vēstīja "Derēsi! Nu ko skaties? Es te tagad dzīvošu! Rādi, kas tev maisiņā!"
Kaķis, protams, bija skaist - nav vārdam vietas, bet... Konrāds - viņas mīļotais - jau ne reiz viennozīmīgi bija pateicis "Nē!" kaķiem viņas dzīvoklī. Tas nekas, ka viņš pats te nemaz nedzīvoja...
Elizabete (tāds vārds bija mūsu stāsta varonei) mirkli svārstījusies, nolēma, ka kaķi paturēt viņa nedrīkst...Un centās pūkaini izdzīt ārā no dzīvokļa. No sākuma viņa vienkārši centās nogrūst kaķi no spoguļgalda. Bet tas, nicinoši paskatījies acīs, vienkārši pārkāpa pāri viņas rokai. Tad viņa izvilka no iepirkumu maisiņa Krakovas desu, nolauza gabaliņu un saucot "kis-kis-kis-tu negantniek!" mēģināja izvilināt minci ārā pa durvīm. Kaķis nosprauslojās, pagrieza Elizabetei muguru un sāka svinīgi mazgāties. Viņa patirināja, patirināja desu kaķim gar acīm, bet saprata, ka panākumu nebūs. Pūkainais, mazgājot jau otru kāju, ar vienu aci vēroja sievieti "Mņņnnrrr, tu dumjā, dumjā sieviete! Atradusi ar ko piedāvāt! Man-pasaules valdniekam!!!"
Elizabete izvilka no skapja biezos darba cimdus, ko vēl viņas tēvs rakšanas darbos bij izmantojis, uzmauca tos rokās un centās kaķi pacelt. Kaķis nelabi ieņaudējās "ŅĀĀĀĀU ...ŠŠŠšs...Ko tu te iedomājies!!!" Izlauzās no viņas rokām un ar zobiem iekrampējās vienā no cimdiem. Milzīgais brezenta cimds ar visu kaķi nošļuka no mazās rociņas un noplākšķēja pret grīdu. Elizabete ar šausmām pamanīja, ka rādītājpirkstam ir nolūzis PUSNAGS! Tik grūti un rūpīgi audzētais, manikirētais, vēl vakar ar mīlestību nolakotais!
Viņa pilnīgā prostrācijā nošļūca ar muguru gar sienu uz pufika un rūgti ieraudājās, pati nesaprasdama par ko: par sabojāto manikīru, savu bezspēcību cīņā pret nekaunīgo dzīvnieku vai bailēm no tā, ko teiks Konrāds, kad ieraudzīs kaķi. "Nu, nu...Ja nu kaut kas man krīt uz nerviem, tad tie ir maurojoši sievišķi...Nu apklusti a!...Ehh...nāksies izmantot veco labo paņēmienu" Kaķis īsi ieņaudējās, ierāpās Elizabetei klēpī un sāka mierinoši murrāt. Sākumā Elizabete satrūkās, tad sāka glāstīt mīksto kažociņu, pamazām nomierinoties. Vēl pāris pēdējie šņukstieni, tad viņa noslaucīja ar delnas virspusi degunu un ar saliektu rādītājpirkstu, cenšoties neizsmērēt kosmētiku, acis, apņēmīgi paskatījās kaķim acīs un teica "Nu, labi, ko lai dara? Paliec. Gan jau tiksim galā. Ejam uz virtuvi!"
"Nu tad beidzot! Ir gan tie cilvēki nejēgas." apmierināti nodomāja kaķis, cēli iesoļodams virtuvē.Ar slaidu lēcienu mincis uzleca uz galda un ar ķepu centās izdabūt ārā cīsiņus. "Mrrr... rakveles...mrrr...vidējā sķira...Nākamreiz - tā lai būtu - augstākā labuma...bet nekas šai reizei būs gana labi.... Gan jau iemācīsies..."
Elizabete tikai noplātīja rokas un nosmaidīja pie sevis - "Nu gluži kā Konrāds! "
Elizabete nomizoja dažus cīsiņus, salauzīja gabalos un nolika kaķim priekšā. Tad uzlika priekšautu un ķērās pie vakariņu gatavošanas, ik pa brīdim uzmetot uzjautrinātu skatienu kaķim, kurš paēdis un nomazgājies tagad bija ērti iekārtojies uz palodzes un vērīgi viņu pētīja.
Kad panna jau bija iebāzta cepeškrāsnī, viņa piedejoja pie palodzes un sabužināja kaķim ūsas: "Mmmm, cik tu esi smukiņš! Nu kā var nemīlēt tādu jaukumiņu?!" Kaķis pēc šiem vārdiem sarauca degunu. Jeb viņai tikai izskatījās? "Esmu pārliecināta, ka jūs ar Konrādiņu viens otram iepatiksieties!"
"Smukiņš?! Ko tas sievišķis vispār saprot?! Un ūsas bez atļaujas neaiztiec!!!" kaķis sašutumā purpināja pie sevis.
Atskanēja durvju zvans. Kaķis saslējās, bet svinīgā mierā nekustēja ne no vietas - tik pamāja uz sievietes pusi it kā sakot: "Nu - ej - atver" . Elizabete, pa ceļam raisot nost priekšautu, drebošiem pirkstiem atvēra durvis.
"Sveika mīļā!" Konrāds sniedza Elizabetei sarkanu rožu pušķi un noskūpstīja uz vaiga.
"Tu pat iedomāties nevari, ko es šurp braukdams piedzīvoju! Pirmkārt jau tās rozes! Ja Tu zinātu cik viņi plēš par puķēm! Lai kā es centos pierādīt viņu viedokļa kļūdainību, tak neko jau tādiem margināļiem neieskaidrosi. Un pēc tam... tik daudz ārprātīgo un vienkārši stulbeņu uz ielām! Visi šitie biezie debīliķi ar savām negodīgā veidā iegūtām mašīnām! Nesaprotu, kur valdība skatās! Man knapi izdevās savu Opelīti izgrozīt bez avārijas!" Konrāds augstā balsī runāja, noaudams ielas apavus un ar atvieglojumu iemaukdams nogurušās pēdas Elizbetes pašrocīgi adītajās čībiņās. Gaisā izplatījās uzmācīga un visai nepatīkama smārde. Kaķis, kas glūnēja gar virtuves durvju stenderi noraustīja degunu: "Un šitas ir tas slavenais Konrāds?! Phe!"
Elizabete pielūgsmes pilnām acīm vēroja savu mīļoto, te viņas uzmanīgais skats ievēroja kādu saini RIMI maisiņā. Elizabete to vērtējoši nopētīja, tad paskatījās Konrādam acīs.
"Ak, jā, dārgā, es Tev sagādāju dāvanu. Tā kā Tu jau sen gribi mājās kaķīti...", viņš svinīgi pasniedza maisiņu, "tad nu es..." Elizabete trīcošu sirdi ielūrēja maisiņā. Tur tiešām bija kaķis - pūkains, mīksts, rozā krāsā. Rotaļu kaķēns. "Mīļais..." viņa nedroši sāka. Bet tajā brīdī jau Konrāda šaudīgās, blāvi pelēkās acis bija sastapušās ar nicinošo koši zaļo acu skatu, kas uz viņa pusi tika mests no virtuves durvīm.
"KAS TAS?!" Konrāds falsetā iespiedzās un viņa taukainie, paplānie mati uz pakauša saslējās stāvus ka vēja piepūsta bura.
"Kaķītis..." nedroši un klusi paskaidroja Elizabete, sažņaugusi rokās rozā mantiņu.
"KAS TAS?!" skaļi noņaudējās kaķis..."Sunssasper! Tai dāmītei tak gaumes nekādas. Te būs pamatīgs darbs jāieliek"
Konrāds, netīksmē saviebies, ar kāju centās aizpert kaķi prom no durvīm. Kaķis veikli izvairījās, pieskrēja pie Konrāda kurpēm, notirināja asti un iešmauca istabā. Konrāds iespiedzās kā ievainots zaķis un tvēra pie sirds.
"LOPS tāds!!!" viņš sēca "Ķer viņu!!! Tiec no viņa vaļā!!!"
Elizabete ieskrēja istabā. "Minci, minci, kiss, kiss", viņa aicināja kaķi, bet to nekur nemanīja.
Gaitenī Konrāds spiedzoši lamājās, tādiem vārdiem, ko Elizabete gan noteikti nebija domājusi dzirdēt no Viņa. Sieviete nometās ceļos un paskatījās zem dīvāna, pretī dzalkstīja 2 spožas acis. "mincīt, mincīt, nāc šurp!"
Gaitenī atskanēja sašutis: "Mincīt?!..." Un sekoja vēl viens lamu izvirdums. "Sieviete! Dari kaut ko! Un izvēlies: es vai tas lops!"
"Bet tas ir tikai mazs kaķītis... Vai tiešām?..."
"Koa?! Tātad Tu savu izvēli esi izdarījusi?"
"Nu gan jau tu viņu iemīlēsi, redzēsi..."
"Nemūžam! Pēdējo reizi prasu: ES vai TAS?!"
"Konrādiņ..."
"Paliec sveika!"
Elizabete metās gaitenī, lai mēģinātu aizkavēt, pierunāt, pavedināt galu galā.
Konrāds atrāva vaļā durvis un apstājās, kā zemē iemiets. Ārpusē uz paklājiņa sēdēja melns, milzīgs runcis. Tas bija īsts pirāts - ar vienu aci, noskrāpētu purnu un paplukušu kažoku. Kreisā auss, krietni apskādēta ielu kautiņos, kaujinieciski pieglauzta galvai bija uz pusi mazāka par labo. Runcis nicīgi piemiedza vienīgo aci un mežonīgi ierūcās. Tas pat neizklausījās pēc parastas kaķa ņurdēšanas, drīzāk pēc mežonīgas panteras vai vilka.
Konrāds izbailēs atkāpās. Runcis nicīgi iešņācās un ienāca dzīvoklī. Elizabete pārsteigumā izmeta no rokām rozā kaķīti. To redzēdams, melnais radījums - ar spēju lēcienu uzmetās mantiņai virsū un sāka to plosīt.
To redzēdams, Konrāds iespiedzās vēl reizi: "Man pietiek, es aizeju! Bet Tu! Tu! To visu vēl nožēlosi! Muļķe!" Viņš pagrāba mēteli, rozes, iemauca kājas kurpēs (aizmirsdams novilkt adītās čībiņas) un garām apjukušajai Elizbetei izskrēja no dzīvokļa.
Melnais 3 piegājienos tika gala ar rožaino kaķa parodiju un ļoti apmierinātu skatu notupās gaiteņa vidū. Pēkšņi no istabas iznāca Baltais, abi ironiski un jautri saskatījās, samājās ar galvām un plecu pie pleca devās virtuves virzienā.
Pēkšņi iedženkstējās plīts taimeris - cepetis bija gatavs.
Elizabete paraustīja plecus un iegāja nopakaļ kaķiem virtuvē.
"Nu ko - ēdīsim?" viņa uzsmaidīja kaķiem.
"Prātīgi runā, sieviete" minči duetā noņaudēja. Elizabete klusēdama sagrieza cepeti. Uzmeta skatu pa logu. Konrāds vairs redzams nebij. Nopūtās.
Baltais kā steidzinot, pieglaudās Elizabetei pie rokas..."Mrrr... nu kam tev tas neaptēstais divkājis, ja tev esam mēs... Ātrāāāk griez!"
Elizabete sadalīja cepeti gabalos, salika uz 3 šķīvjiem, attaisīja vīna pudeli, pielēja pilnu glāzi un pacēla pret minčiem: "Nu ko, mīļie? ēdīsim nu. Pie joda to vīrieti!" Elizabete apsēdās pie galda, noglaudīja abus kaķus. Un pacēla glāzi "Par mums!"
"Ņauuu!!!" apmierināti atņaudēja atbildē kaķi.
Labi paēduši visi trīs devās uz istabu, Elizabete ieslēdza televizoru un visi iekārtojās uz dīvāna. Ēterā gāja ziņas. Elizabete sen nebija jutusies tik ērti: iekārtojusies dīvānā, ar Balto uz ceļiem, bet Melno blakus, TV pulti SAVĀ rokā, ar SEV vien paredzētu vīna pudeli un SEV vien iebērtiem riekstiņiem - neviens vairs neizlasīja mandeles un pistācijas, atstājot viņai tikai zemesriekstus... Brrrīnišķīgi! Pēkšņi diktore satrauktu seju sāka stāstīt pilsētas ziņas par pēdējām stundām. "Apmēram pirms stundas Krasta masīvā Daugavas krastā atrasts adītām sieviešu čībiņām līdzīgs priekšmets. Personas, kas minētās lietas atraduši, vērsa uzmanību uz kailu pēdu nospiedumiem, kas no notikuma vietas aizvijās tālāk pāri Daugavai. Izsauktā izmeklētāju grupa turpina pētīt pēdas. Tiek iesaistīti apmācīti suņi un ugunsdzēšanas un glābšanas dienests" vēstīja diktore.
Vienu brīdi Elizabetei sažņaudzās sirds. Viņa pat pagrāba mobilo, lai zvanītu kaut kur, taču pēc brīža greizi pasmīnēja un pārslēdza uz citu kanālu, kur sāka rādīt vācu romantisko kino, kuru viņa nebija varējusi skatīties kopš pavadīja vakarus kopā ar Konrādu. Baltais un Melnais pacēla galvas, viltīgi saskatījās un, iekārtojušies vēl ērtāk, turpināja gulēt.
Plkst. 23.12, kā ierasts, trepēs atskanēja šķība dziedāšana un smagi, neveikli stampājieni. Tad pa durvju šķirbu caurvējš ienesa vājas nojautas par belašiem un 3 litriem alus, ko kaimiņu Vasja neveiksmīgi centās iedabūt savā "atkal-vecpuiša" midzenī, jo grūši bij dabūt durvīs atslēgu pareizajā šķirbā. Beidzot pakluss "oijobtvaimaķ" liecināja, ka ir noticis devītais pasaules brīnums un durvis ir padevušās nevienlīdzīgajā cīņā.
Elizabete un kaķi bija omulīgi iekārtojies viņai blakus uz dīvāna un apmierināti murrāja.
Pēc brīža pie dzīvokļa durvīm atskanēja spalgs zvans. Sieviete satrūkās un devās atvērt durvis. Kaķi saslējusi astes un ausis uzmanīgi vērās uz durvju pusi. Elizabete aiz ieraduma, domājot, ka aiz durvīm stāv tās mīļotais, kas kārtējo reizi aizmirsis atslēgas, strauji atvēra durvis un metās ienācējam ap kaklu.
"Pag, pag, ne tik strauji, kundzīt", apjucis no viņas skāvieniem vairījās sētnieks. "Jūs, edz, policija meklē", viņš norādīja uz diviem klusējošiem stāviem zilās formās.
"Policija!", sievietei šaušalās iepletās acis.
"Elizabete Grūtkājīte?" viens no polismeņiem bargi viņai jautāja.
"Grūtgalvīte", Elizabete apmulsusi viņu izlaboja. "Ar kājām man viss kārtībā."
"Varam ienākt Jūsu dzīvoklī? Lieta ir ļoti delikāta un mums negribētos, lai Jūsu kaimiņiem rastos nepareizs priekšstats par Jūsu morālo stāju", laipni ieteicās otrs policists - gara auguma blondīns ar īsām ūsām un bārdiņu. Tēraudpelēko acu skatiens bija caururbjošs un Elizabete ciešāk savilka īsā halātiņa plašo dekoltē.
"Ienāciet!" viņa klusi noteica paverot vaļā halātiņu durvis.
Policisti iesoļoja koridorā un tur viņus sagaidīja kaķi, kas makten ieinteresēti lūkojās uz ienācējiem.
"Viņš kož?" apvaicājās blondīns.
"Ne tikai kož.. viņš ar nokož un apēd.." Elizabete krīlīgi teica.
- Super! tā jau saka, ka suns ir līdzīgs saimniekas, bet kaķis - saimniecei! atļāvās pajokot bargais. Taču smaids ātri apdzisa no viņa sejas.
- Elizabete Grūtgalvīte, kad jūs pēdējo reizi redzējāt savu... ēēē... draugu Konrādu Nekassevišķi?
- Vakar no rīta, policista kungs! Ak dies!!! Vai kaut kas noticis!!! Ak...varbūt saindējies??? Ai...teica man vēl pirms nedēļas māmiņa, ka ledusskapī vecas zivis...Bet es taču sacepu... divreiz...
Elizabete, lauzīdama rokas, sabruka /neba nu aiz žēlabām, bet aiz tik briesmīgiem meliem/.
- Zivs? Saindējies? Hmm... interesanti.
- Lūdzu saģērbieties, lai dotos mums līdzi. Mums nepieciešama jūsu palīdzība.
- Iet jums līdzi? Tagad naktī?! Ģērbties ?! Es neesmu tāda meitene! - viņa koķeti iesaucās, - Bez tam es nevaru kaķīšus atstāt vienus.
- Lieta tāda, apstākļi sekojoši: jūsu draugs mums piezvanīja pa mobilo un paziņoja, ka atrodas uz ledus gabala. Mēs tagad pārbaudam informācijas patiesumu.
Elizabete sastinga....pamazām viņu pārņēma panika...
- Es jau zināju, es zināju, ka tā būs...zināju... zeķes viņš deva mazgāt manai mammai...dzēra kopā ar kaimiņu Vasjku...kaķi ij to neļāva man turēt, bet pats visu palodzi nokrāvis ar kaktusiem...Un tagad... tagad izrādās, ka kā izpriecas tā bez manis - tā ...policiju... tikai ne mani...
Viņa histēriski raudot sabruka uz grīdas un apķērās ap kaķiem.
The end
Būtu jauki, ja kāds ierosinātu šīs versijas nobeigumu :)
Kā arī nopucētu un piegludinātu, ja ir vēlēšanās, jo tas ir gandrīz neapstrādāts gabals...
(c) Kūmiņš, Murķelis, Mamuts, Laukuroze
|
Comments:
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/9250/1511) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) lavendera |
|---|
| Date: | 23. Februāris 2005 - 16:32 |
|---|
| | Vārdi, kuri piesaistīja manu uzmanību | (Link) |
|
vistas stilbiņi
desa
cīsiņi
cepetis
riekstiņi
belaši
Nav ne vainas stāstam, ļoti iedvesmojoši :))
ņammurrrr...
| From: | lapsa |
|---|
| Date: | 23. Februāris 2005 - 16:36 |
|---|
| | | (Link) |
|
nu ta' Kazis vai Konrāds?
bet tā - exelenc lasāmgabals darbdienas beigu cēlienam
lai būtu - Konrāds...par Kazimiru pārāk daudzās vietās nāktos labot :)))
Nu nu..:)
Es aš nokaunējos pie autoriem sevi ieraudzīdama - mans takš tikai viens teikumiņš:))
nu un tad - toties KĀDS!!! Tajā ir visa sāls un saturs...visa dzīves jēga... visi kāpumi un kritumi... agonija un piedzimšana... sēras, sāpes un pārlaimība, dievišķā atklāsme un nonākšana elle... ak....
:)))
Saulīt, tu nu gan māki iedvesmot!!:))))))))
aha - davaj - izdomā nobeiguma teikumu! :))
Jā, tāds nenobeigts palika;))) Un to Tavu&glupā erotiku arī varētu iesaistīt, bet tikai bez Konrāda - ar policistu, kurš atgriezās, lai vēlreiz parunātos;DDD
aha - varētu :)) negribi saveidot? :)))
Mēģināšu - kad būs laiks;) |
|
