|
Oktobris 19., 2006
vineta
| 13:36 Izmisuma pilna dzeja, tapusi pārdzīvojot par to, ka nav lemts ne man, ne Kūmam iziet pie vīra aprēķinātā kārtā...
Tā klimsim mēs pa dzīvi šo kā cibu... Un neviens pats neizrādīs gribu Par sievām ņemt mūs kaut aiz plikas mīlas, Kur nu vēl aiz aprēķina ķīlas. Būs pašām maizi savām rokām gādāt Un gadiem, galvu nenoliecot, strādāt. Līdz Kaulainā ar izkaptīti rokā - Mūs nolems zosu spārniem vai elles mokām. Tik putniņš čivinās pie mūsu kapa... Un reiz pa reizei kritīs ozollpa. Un starp kapakmeņiem diviem, kas viens otram pretī stāvēs - Kāds uzraksts neongaismā gadusmitiem blāvēs - "Te Kūms un Murķis nost ir rakts - Un vienīgais par tām ir zināms fakts - Ka IQ bija lielāks par vidējo! HA!"
|
Comments:
From: | elzy |
Date: | 20. Oktobris 2006 - 08:35 |
---|
| | | (Link) |
|
pat kapu negribu ... krēmēšos, ka nafig ... da izbārstīšos vējā:)
Vispār jau es arī tā gribētu...Dikten cēli un daiļi izklausās ;)) ;*
From: | elzy |
Date: | 20. Oktobris 2006 - 14:52 |
---|
| | | (Link) |
|
:*
rudenī, kad lapas birst; nāc uz mana kopa... sērot. |
|
|
Sviesta Ciba |