Members [entries|archive|friends|userinfo]
Minkuparx

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Ventspilī pārspēts 28.marta siltuma rekords [Mar. 28th, 2024|05:02 pm]

f_g
[Tags|, , ]

Rīga, 28.marts, LETA. Ceturtdien līdz plkst.15 gaisa temperatūra Ventspilī sasniedza +16,7 grādus, kas ir jauns 28.marta siltuma rekords šajā novērojumu stacijā, liecina Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra dati.
Tā ir arī līdz šim augstākā gaisa temperatūra, kas šogad reģistrēta Latvijā. Iepriekšējā augstākā temperatūra bija +14,3 grādi 15.martā Mērsragā un 27.martā Pāvilostā.
Nav pārspēts visas valsts 28.marta siltuma rekords - 1999.gadā Dobelē šajā dienā valdīja siltums līdz +18,3 grādiem.
Trijos pēcpusdienā gaisa temperatūra valsts novērojumu stacijās bija no +6,7 grādiem Kolkā un +10,5 grādiem Dagdā līdz +15,9 grādiem Liepājā.
Jau ziņots, ka brīvdienas sāksies ar nokrišņiem. Lielajā piektdienā gaidāms lietus, vairāk nokrišņu būs naktī un priekšpusdienā, kad vietām līs stipri, prognozē sinoptiķi.
Piektdien gaiss kļūs vēsāks, bet svētdien, Pirmajās Lieldienās, gaisa temperatūra strauji paaugstināsies un pēcpusdienā sasniegs +17..+22 grādus, vēsāks laiks saglabāsies Rīgas līča Kurzemes piekrastē. Līdz ar to svētdien, visticamāk, tiks labots ne tikai 31.marta, bet arī visa mēneša siltuma rekords gan atsevišķās novērojumu stacijās, gan valstī kopumā.
linkpost comment

marts [Mar. 27th, 2024|12:10 am]

inese_tk
What Is the Dominant Emotion in 400 Years of Women’s Diaries?
A new anthology identifies frustration as a recurring theme in journals written between 1599 and 2015
link1 comment|post comment

marts [Mar. 24th, 2024|10:10 am]

inese_tk
[Tags|, , ]
[mood |jāsāk kaut kas darīt]
[music |K ar metronomu tinkšķina basu]

lasot un domājot par Grīnbergu un viņu laika/domubiedru brīnišķīgajiem, aizraujošajiem, nervus kutinošajiem, drosmīgajiem un arī demokrātiju nodevīgajiem piedzīvojumiem, jau kādu laiku atpakaļ aizdomājos par to, ka patiesībā kaut kādu lielu daļu no manas vērtību sistēmas ir veidojusi padomju propaganda. es iemācījos lasīt, jau ļoti maza. bērnudārzā negāju un lasīju visu, kas bija pieejams. protams, man pirka arī jaunāko literatūru, bet daudzas man ļoti mīļas grāmatas, kuras es pārlasīju atkal un atkal bija no manas mammas bērnības (50. un 60. gadi), arī brāļa (mums ir 8 gadus starpība). es lasīju "Greizo spoguļu karaļvalsti" un "Zaļās maskas" un "Katrusīte jau liela" un citas. es sāku iet skolā laikam 1992. gadā un man no visas sirds bija bēdīgi, ka es nevarēšu iet pionieros, jo tādu vairs nav. es biju tik daudz par viņiem lasījusi. viņi bija godīgi un biedriski un draudzīgi. gudri, attapīgi, fiziski izveicīgi. aizstāvēja vājākos, palīdzēja veciem cilvēkiem, sargāja dabu. viņi kopā, draudzīgā pulkā nodarbojās gan ar izklaidējošām un priecīgām lietām, gan nopietnām un izaicinošām, kas prasa drosmi un tālredzību. viņi godīgi atzina savas kļūdas un viens otru atbalstīja. kāpēc gan lai bērnam negribētos kaut kam tādam līdzināties un iekļauties tādā pulkā? vecākiem manas bēdas par pionieru neesamību likās uzjautrinošas. es it kā arī zināju, ka padomju savienība ir slikti. mana mīļā Ulmaņlaiku vecmāmiņa diezgan atklāti ienīda krievus un stāstīja stāstus par viņu zvērībām no savas jaunības, kā arī mācīja savā bērnībā aktuālās morālās vērtības (godīgums un vecāku godāšana un čaklums). no manis netika slēptas mammas ģimenē notikušās izsūtīšanas. bet bērna prātā ir visai grūti salikt kopā šo informāciju ar to, ko var lasīt padomju propagandas bērnu literatūrā.
vērojot aktuālos notikumus mūsdienu politiskajā skatuvē un skatoties youtube video, kuros parastiem Krievijas iedzīvotājiem tiek uzdoti dažādi jautājumi, es regulāri uzmetu aci plauktam ar bērnu grāmatām un domāju, ka vienreiz jāsaņemas un jāizlidina visas tās Katrusītes makulatūrā. neesmu vēl saņēmusies, gan tāpēc, ka tas ir pats augšējais plaukts - tur tad jākāpelē un jācīnās ar sen neslaucītiem putekļiem, gan tāpēc, ka es grāmatas un to varoņus vienmēr esmu uztvērusi (un izmantojusi) kā savus draugus. Katrusīte bērnībā bija mana draudzene. nav viegli viņu tā vienkārši iemest miskastē.
atgriežoties pie skolas, kurā es sāku iet tajā, laikam, 1992. gadā - nebija jau tā, ka neatkarības atgūšana notiktu vienā acumirklī. mums joprojām bija, vismaz daļa, padomju laikā izdotas mācību grāmatas, un, kas šķiet vēl svarīgāk - padomju laikā ražotas skolotājas un skolotāji. man, protams, neviens to nelika mācīties, bet es joprojām atceros pantiņu no, šķiet, ka mūzikas mācību grāmatas:
atausis saulains aprīļa rīts
liekas pats ļeņins soļo mums līdz
viņam pie volgas šūpulis kārts
pasaulē dzīvo ļeņina vārds
protams bez bērnu un mācību literatūras bija jau arī televīzija, ar ierastajiem krievu kanāliem un padomju filmām un multenēm. bet tas paliek pārāk plaši šī ieraksta ietvaram. šajā jautājumā šobrīd neiedziļināšos
diezgan daudz par šo runājām čatojām viņdien ar Briedi. tā bija ļoti interesanta saruna. piemēram, ka Ziedoņa 80. gadu ābece tolaik šķitusi brīva, bet to skatoties tagad var redzēt nodevu, kura šķiet nevajadzīgi liela.
atkal pie padomju propagandas morālās stājas un vērtību sistēmas atgriezāmies vakar sarunā ar K. braucām mājās no Rīgas un kaut ko runājām par ideālismu un nokonformismu. K runāja par to, ka mēs (mūsu paaudze?) to kaut kā saprot, bet ar jaunākiem cilvēkiem, piemēram, KVFR kolēģiem vai K grupas (ne Tesas) biedriem tas ir problemātiski. ka viņiem nav kaut kāda vārdos grūti aprakstāma (ideālisma?) faila. K likās, ka tas ir tāpēc, ka mums ir hardcore/diy kultūras saknes. es gan nezinu cik ļoti man tādas ir, manliekas, es šai subkultūrai esmu tomēr pieskārusies tā ļoti margināli un drīzāk jau ar attālinātu, pētniecisku skatu (rakstot bakalaura darbu). es teicu, ka varbūt mēs vienkārši esam nerealizējušies pionieri. galu galā nonkonformistiska un ideālistiska cīņa idejas vārdā ir gan padomju, gan mūsdienu Krievijas propagandas naratīva pamatā. tas bija pamatā visai manu vecvecāku Grīnbergu dzīvei. skaidrs, ka manā un K gadījumā mēs piedzimām vienā, bet uzaugām citā iekārtā un sistēmā, bet pirmās sistēmas struktūras, droši vien tur pašā apakšā neredzamas, nepjaustas un neievērotas tomēr ietekmē un nosaka veidu kā mēs domājam un rīkojamies. mēs piedzimām PSRS, bet tomēr tik ļoti tās pēdējā brīdī, lai būtu pārāk mazi, lai paspētu reāli uz savas ādas izbaudīt to, kā patiesās izpausmes atšķiras no tā, kas rakstīts grāmatās. mans brālis, piemēram, paspēja. viņš piedzima 1977. gadā, paspēja drusku pabūt pionieros un izjust kāds tas ir bulšits un neatbilst propogandas grāmatām. es īsti nē. ja nu vien dažu skolotāju liekulīgajā skolēnu audzināšanas stilā.
domājot par šo visu, mūsdienu Krievijas nākotne liekas ļoti, ļoti, ļoti drūma un bezcerīga. un vakar, piemēram, dzirdēju ziņu sižetu, par to, ka Latvijā var iegādāties krievu jauniešu propagandas seriāla čipsus (tiekot izķerti) un ielās intervētie jaunieši nesaskata tur nekādu problēmu. foršs seriks esot, praktiski visi klasesbiedri skatoties.

runājot par Grīnbergiem - iepriekšējā ierakstā minētā Marianna Ozoliņa, kura redzama fotoattēlā no Nicas un, kura kopā ar Alīnu darbojās Dunkanu darbnīcā, mūža nogalē visai atklāti (atbilstoši 1989. gadam) izteicās par vilšanos iekārtā, par kuras ideāliem cīnījusies. man, protams, patiktu, ja es varētu lasīt tādas intervijas arī ar saviem vecvecākiem. bet nevaru. un viss, kas ar viņiem saistīts sastāv no vienas puses - no ļoti cietām, taisnām, asām, spilgti sarkanām līnijām, no otras puses - šo līniju starpas ir aizpildītas ar tādu biezu, mīkstu, blīvu muklāju, kurš zem gājām līgojas un ir staigns un sevī slēpj, iespējams nekad neatrodamas atbildes uz ļoti, ļoti daudziem jautājumiem.

tāpat lasot Grīnbergu un viņa laika/domubiedru atmiņas, tai skaitā [info]basta dāvāto "Čekas šofera atmiņas", kopumā tas, ka tie cilvēki nonāca tur, kur nonāca un darīja, to ko darīja liekas visai likumsakarīgi. rodas sajūta, ka pret sabiedrības grupu, kuru viņi pārstāv toreiz izturējās kaut kā zināmā mērā līdzīgi, kā mēs šodien izturamies pret vietējiem krievvalodīgajiem. viņi dzīvoja citā informācijas telpā, kurā tika ievilkt apzināti no šīs informācijas telpas radītājas varas. un tas, kas viņu informācijas telpā nonāk no pamatpasaules, jeb normālās pasaules viņiem tikai apliecina, ka tā informācijas telpa, kurā viņi dzīvo ir pareizāka, labāka, skaistāka, morāli tīrāka un augstvērtīgāka (es kaut kad iepostēšu fragmentus no Alīnas atmiņām par piedzīvoto cietumā kā politieslodzītajai). manai Latvijas laukos plaukstošajai un zeļošajai un Ulmani mīlošajai (mīlēt mācītajai) mammas mammai tādi Grīnbergi un viņu savādās aktivitātes likās marginālas un nesaprotamas. bet rezultātā Ulmanis pazuda, Grīnbergi palika. man tiešām liekas (un jo īpaši, kopš pirms pāris gadiem paviesojos dažās krievu skolās), ka ar savu attiekmi pret krievvalodīgajiem pēc neatkarības atgūšanas, mēs esam ļoti sašāvuši sev kājās. propagandas ietekme ir patiesi neaptverama visdziļākajos psihes līmeņos.
link5 comments|post comment

marts [Mar. 23rd, 2024|10:42 pm]

inese_tk
[Tags|]

es tik te rakstu melanholisku Grīnbergu spamu, bet īstajā dzīvē viskautkas notiek un tas ir tik intense, ka negribas tajā intensitātē kavēties un vēl par to rakstīt. nav, tā, ka akurāt slikti, vienkārši tāds ļoti blīvs periods.

šajā sakarībā likās interesants pagājšnakts sapnis. detaļās neiedziļināšos, jo kuram gan tās interesē, bet bija jābēg no slepkavas. tāda kankaraina, urlīga vīrieša, kas likās truli ļauns un vispār bez apziņas. pirmajā reizē izbēgām, bet tad viņš mūs atkal atrada un lauzās iekšā telpā un nebija vairs iespējams noturēt durvis un viņš jau nāca iekšā. likās, nu viss cauri ir, bet tad es sāku domāt - hmm, bet šis taču ir mans sapnis. es pieskāros viņam ar roku un sirsnīgā, līdzjūtīgā balsī sacīju - kas Tev noticis? vai var Tev kaut kā palīdzēt? vīrietis atkāpās pāris soļus atpakaļ un vienkārši izgaisa.
varbūt tā bija persona, kas pirms pāris mēnešiem noslepkavoja rūķi. t.i. man pirms pāris mēnešiem bija sapnis, kurā tumsā skrēju pa tramvaja sliedēm un aiz kaut kā aizķēros - pacēlu to, aiz kā aizķēros un izrādījās, ka tā ir nocirsta rūķa galva.
linkpost comment

marts [Mar. 22nd, 2024|07:36 pm]

inese_tk
[Tags|]
[mood |ļoti noguru]
[music |lietus un vējš sitas logā]

čats ar Briedi mani iedvesmoja mazliet vairāk iedziļināties šajā fotogrāfijā
pirmā tātad Alīna, par otro apjēdzu, kas ir domāts ar J. Griķis Grīziņš - Vārnu ielas republikas autors taču. bet Marianna Ozoliņa arī ir strādājusi pie Raimonda Dunkana un izrādās rakstījusi arī kaut kādas atmiņas par Francijas laiku. periodikā ir atsauce uz RMM krājumu. jau uzrakstīju krājuma glabātājai epastiņu. varbūt beidzot būs kaut kas vairāk par Alīnas Francijas posmu.
turpinot par fotogrāfiju - pagaidām nav vairāk skaidrības par dāmu rūtainajā kleitā vārdā Irma un dāmu - pēdējo no kreisās puses. otrs kungs ir Emīls Sudmalis - viens no iepriekšminētā izdevuma Informators aizsācējiem. izrādās arī darbojies pie Dunkaniem. vispār rodas iespaids, ka Dunkanu darbnīca čum un mudž no latviešiem. jaunās izstādes Beļcovas muzejā kuratore gan zināja tikai par Aiju Bertrāni.
____________________

Savās atmiņās LLA pasniedzēja Marianna Ozoliņa stāsta: «Atkal sastapu Griķi 1926. g., šoreiz Francijā. Pirmo reizi 1926. g. vasarā Nicā, kur tai laikā strādāju kādā lietišķās mākslas darbnīcā. J. Griķis, dabūjis zināt, ka Nicā dzīvo un strādā vairāki rīdzinieki, atbrauca uz Nicu pavadīt savas d vnedēļu brīvdienas. No pazīstamiem latviešu sabiedriskiem darbiniekiem Nicā tai laikā uzturējās Emīls Sudmalis un darba studente Alīna Vilde, bez šiem vēl arī citi jaunieši. Visu brīvo laiku mūsu bariņš pavadīja, klaiņojot pa kalniem. J. Griķis bija nenogurstošs tūrists. Daž<ārt sestdienas vakaros pirms likšanās uz auss vīnudārzu sargu pamestajās salmu būdās ilgi sēdējām uz kraujām virs tālās jūras. Griķis lasīja savas dzejas...
(..)
Pēc atgriešanās Latvijā Grīziņš dzīvo pie brāļa Eduarda Cēsīs, tad kopš 1931. gada oktobra ārstējas Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā. Dažus gadus viņu ārstē Dr.mcd. Jānis Vilde, panāk īslaicīgu atlabšanu, bet pilnīga atveseļošanās vairs nav iespējama, jo slimība ļoti smaga — šizofrēnijas katatoniskā forma, un tās efektīvi ārstēšanas paņēmieni tolaik nebija atklāti. Par Jāņa Grīziņa nāves cēloni ir trīs versijas. J. Vilde stāsta, ka Grīziņu kopā ar citiem smagi slimajiem 1941. gada 27. jūnijā vācieši aizveduši uz Biķernieku mežu, kur nošauts un apglabāts masu kapos. Alīna Grīnberga raksta, ka vācu okupācijas laikā viņš noindēts slimnīcā. J. Ozols «Latviešu literatūras vēstures» 5. sējumā, pamatojoties uz Rīgas Civilstāvokļa aktu reģistrācijas biroja ziņām, raksta, ka Grīziņš miris ar tuberkulozi.
/JĀNIS GRĪZIŅŠ FRANCIJĀ
1969.07.01 Karogs
RITA BEBRE/

A. Vilde-Grīnberga un M. Ozoliņa, kas tolaik uzturējušās Nicā Raimonda Dunkana mākslas darbnīcā, atceras, ka vispirms acis dūrušies Grīzina trūcīgie dzīves apstākļi. Universitātes pabalsts bijis mazs. 1927. gada ziemā saslimis un tā vairs nav atspirdzis, pastiprinājusies depresija, vajāšanas mānija. Tikai šodien var teikt, ka šim GrTzina aizdomīgumam ir bijis pamats nelegālajās organizācijās bija ielavījušies provokatori. Stiglica politiskās pārvaldes aģentūra savus uzmanāmos neizlaida no acīm arī ārpus Latvijas.
/Vēlreiz par Jāni Grīziņu! Ko zinām?
1989.08.05 Literatūra un Māksla
LĪVZEMNIEKS, VIKTORS/

darbojās žurnāla «Vienība» redakcijā (1925) un tika izvirzīts strādnieku sarakstā par Saeimas deputāta kandidātu. Kad sākās komunistiskā saraksta kandidātu vajāšana, Sudmalis emigrēja uz Franciju. No turienes viņš sūtīja Latvijas kreisajai periodikai pa dzejolim*, pa aprakstam, bet reiz pat kopā ar Aisedoras Dunkanes baleta trupu ieradās Latvijā un piedalījās dažās viesizrādēs provincē, gan tikai statista lomā, baltā togā tērpies (par ko ļoti kaunējās).
/Emīls Sudmalis
1968.07.01 Karogs
JŪLIJS ĶIPERS/

*te būs viens dzejolis, bet te vēl viens
linkpost comment

žurkas [Mar. 22nd, 2024|09:49 am]

mufs
[Tags|]

Man ir dārzs, dārzā ir kompota kaudze (sic!), kas ir divu nodalījumu koka karkasā blakus dārza mazmājiņai.

loģiski, ka tai kaudzē patīk dzīvot žurkām, jo tur dēļ kompota trūdēšanas ir silti. Es nezinu, vai viņas ēd gurķu un kartupeļu mizas, kafijas biezumus jau toč nē. Domāju, ka aiz sētas esošie atkritumu konteineri sagādā daudzpusīgāku uzturu.

lai vai kā, man viņas nedaudz traucē, jo milzu alas ir ne tikai pa kaudzi, bet arī zem mazmājiņas un dārza nojumes terases. tādas bedres, ka dekoratīvie akmeņi ripo iekšā un zeme šūpojas.

viengad man ļoti labi ķērās; es nopirku tādus slazdus, kuros nevar ielīst kaķis vai suņi; diemžēl vienreiz bija ielīdusi zīlīte, lai miers viņas dvēselei.

bet šoziem neesmu noķērusi neko, liec kādus gardumus gribi.

atbilde uz jautājumu "kāpēc" izrādījās trekni pārliecinoša - tās žurkas tur ir puskaķa izmērā un elementāri nevar ielīst tais manos fancy slazdos.
link16 comments|post comment

anglija bij aizslēgta, atslēga bij nolauzta [Mar. 22nd, 2024|09:14 am]

mufs
[Tags|]

kihelkonna laipni man nesen noziņoja, ka Čiera tirgū ir liellopa sirdis - kas ir mana kaķa dienišķā maize.
maize sāka beigties un es paliku maliņā korporatīvo važu un aiztraucu šorīt (deviņos) uz tirgu, kurš ir vaļā no 8.

kā par neražu, šodien izrādījās kāda īpašā diena, kad Ļoti Svarīgs cilvēks nebija tirgu atslēdzis, tā nu pie durvīm mīņājās bars ļaužu ar maisiem un ābolu kasti un runāja, ka Svarīgajam Cilvēkam deviņos esot bijis jābūt juglā.

nu, neko, griezos apakaļ uz mājas ofisu.

mājas ofisā pamodināju kaķi, kurš nolēma, ka ir pēcpusdiena un es esmu atgriezusies no ofisa ofisa, kas nozīmē, ka viņam pienākas launags.

un tagad viņš uz mani bļauj.

nesaprot pulksteni, murmulis.
link2 comments|post comment

marts [Mar. 20th, 2024|07:31 pm]

inese_tk
Man šodien bija visādi lieli plāni ar lietām, kas jāizdara, bet es principā visu dienu čatoju ar Briedi. Tas, protams, ir interesantāk, nekā plānotie darbi.
Vismaz biju peldēt.
linkpost comment

[Mar. 19th, 2024|10:49 am]

mufs
[Tags|, ]

Brīvdienās biju pie mammas.

Kāpņu telpā satiku savu bērnības labāko draudzeni. Viņa bija (nu, ir) 3 gadus vecāka, toreiz - pirmsskolas/pamatskolas vecumā - gan tam bija īpašāks svars kā tagadējos čēesmit.
labi,tas nav svarīgi. Kad viņa sāka studēt Rīgā, es vēl pāris reizes tikos, bet tad viņais sadzima bērni un, nu, notika, kā jau notiek.

tagad kāpnēs viņa, protams, uzreiz metās teikt "sveika sen neredzētā", ievilka elpu, bet es iespruku dzīvoklī.

kā par neražu, izejot uz pastaigu ar suņiem, viņa ar trāpījās pagalmā ar saviem, nezinu, mazbērniem, bērniem. un atkal jau gribēja turpināt ar "kā tad iet"

noņurdēju labi un nonšalanti devos tālāk.

a ko man bija darīt. nu, es nevaru tos smalltalkus, tāpēc es vienmēr izvairos no paziņām uz ielas, jo man tas šķiet tik bezjēdzīgi.

jā, kādreiz mūs kas saistīja, bet tagad es esmu ultra introverts dīvainis, man nav ne mazākās vēlēšanās parunāties parunāšanās pēc, pat, ja tas no malas izskatās nepieklājīgi, man savu resursu ir tik, cik ir, un es tos netaisos izsēt vējā.

šis ir nedaudz tāds sensitīvs topiks, jo gadu gaitā man soctīklos ir gadījies saņemt no izbijušiem studiju biedriem or smth, kas grib atjaunot kontaktu. es esmu vnk noignorējusi. a ko man rakstīt - it's not you, it's me?
lai gan tas nav tiesa, it most probably is party you, jo, ja nu man liktos ļoti interesanti, gan jau es sagrabinātu kādu resursiņu.

bet es tiešām, tiešām necilvēkoju. Ciba neskaitās, tviteris arī nē.

man ir mana bestfriend, kas nedzīvo LV, līdz ar to reizēm parunājam whatsapā, mana trenere, ar kuru sūtām memes un parunājam par suņiem/sportu, un draudzene, kas ir suņos UN putnos.

ja neskaita vēl pāris putnu grupas čatus un 1 suņu grupas čatu, es neko nekomunicēju.

ok, mammai aizsūtu kādu daily bildi ar astaiņim un vēl ir significant other, bet tas nudien viss.

es jau varētu teikt, ka pie vainas pretīgais ofiss, bet tā tas ir gadiem, arī pirms ofisa.

un es esmu absolūti apmierināta, bet reizēm man ir sajūta, ka jātaisnojas.
link10 comments|post comment

[Mar. 19th, 2024|10:41 am]

krii
Šodien - svētā Jāzepa dienā - īstais brīdis pārstādīt mājas telpaugus!
link21 comments|post comment

marts [Mar. 18th, 2024|10:32 pm]

inese_tk
[Tags|]

M-me Z Pušak
1, rue de L Ecole
Polytehnique
Paris

Exped: A. Vilde
9 Bd Gambetta
Nice

Nice 9.3.27.
Mīļā, Zelmuāt, kamdēļ no Tevis tik ilgi nekādu ziņu? Kas ir ar Tevi.
Savā istabiņā būšu tikai līdz 12.3 - tad - dievs zin kur.
Raksti uz ateliej /?/ - cik ilgi būsi Parizē. Es ari gribu braukt. Varbūt tūliņ tikko saņemšu Tavu vēstuli. Man Z. gribas, but pie Tevis, daudz stāstīt un varbūt raudāt...
Mīļi, mīļi skūpstu
Aļa

pastkarte no Nicas uz Parīzi )

par Zelmu Pušak neko pagaidām neatradu. ir info par Zelmu Bērziņu (Bērziņa ir vīra uzvārds), kas studējusi tieslietas Parīzē, Sorbonā. bet nav ne jausmas vai tā ir šī vai kāda cita.
linkpost comment

vēl par arsa praksēm, [Mar. 18th, 2024|05:15 pm]

mufs
[Tags|]

dzimumzīmi nolāzerējis, ārsts iedeva lapiņu ar to, kas jāsmērē virsū. Tā kā neatceros, ko iepriekš ziedu, līksmi paņēmu un devos uz aptieku lejā.

kaut kāda štrunta 5gramu tūbiņa pa 29 eur, karl, 29 eur!!!

un pēc nedēļas lietošanas varu, roku uz sirds liekot, apgalvot, ka ņefiga tur nav nekādas inovatīvas tehnoloģijas, nav tur nekā labāka kā tajā parastajā 4x lētakajā caurspīdīgajā gelā, kam nosaukuma neatminos, vnk kārtējais latviešu superfarma, kas samaksājis dakterim
link7 comments|post comment

marts [Mar. 18th, 2024|12:27 pm]

inese_tk
[Tags|]

12. II 1958. g.

Kāda dīvaina diena šodien - vakar vakarā vēl bija sals un pa radio paziņoja, ka šodien būšot sals -19, bet - līst lietus, ielas un ietves ledu klātas. Pat autobusi un trolejbusi nevarēja braukt. Kad gāju no rīta uz darbu, ielas bija pustukšas no satiksmes līdzekļiem, ļaudis druzmējās pie auto un troljebusa piestātnēm un izmisīgi vēroja ledojošo ielu... Kā gan nokļūt darbā?
Gāju cauri Komunaru parkam - kā ledus jūra, pie ka ļoti grubuļaina - tik tikko varēja paiet uz priekšu.
Liels nemiers iesēdies sirdī. Jautājums - Kāpēc, moka mani visu dienu. Vai ir vērts maz vairs dzīvot? Varbūt vēl jādzīvo. Kā redzu tad varu vēl daudz palīdzēt cilvēkiem.
Šodien pat - nabaga nelaimigā Turovskaja. Neviens no advokatiem negribēja viņai palīdzēt - negribēja ņemt tās lietu, aizstāvēt tās intereses Augstākā tiesā, jo tas mums advokatiem ir jādara bez maksas. Konsultācijā esam 50 advokati un pēkšņi izrādījās, ka visi /nesalasāms/ "aizņemti". Nožēlojami.
Es paņēmu šo lietu, jo mana sirdsapziņa neatļautu to nedarīt.
Aizgājām abas uz Augstāko tiesu, kur es iepazinos ar lietu - rīt iešu to aizstāvēt Augstākā tiesā.
Turovskas vīrs, 31 g. vecs, godīgs un apzinīgs padomju strādnieks 5. X 1956. g. galīgi sakropļots pie darba Slokas papīra f-kā - 100% zaudējis /nesalasāms/ darba spējas /nesalasāms/.
Tautas tiesa noraidījusi Turovska prasību par attiecīgo atlīdzību no Slokas papīra f-kas.
Ceru, ka mēs un taisnība uzvarēs, jo padomju zemē nevar būt, ka pie darba sakropļots tiktu atstats savam liktenim.
Man sāp sirds, redzot to sirsnigo pateicību ar kādu Turovska runā ar mani. Gribēja ka vai, lai es ņemot 100 rubļus. Kategoriski atteicos un jautāju: "Vai tad jūs domājat ka man nav nemaz sirdsapziņas?". Tad atkal piedāvāja - gribēja adīt cimdus, teica, - par piemiņu no viņas. Atteicos, tad viņa mani pavadīja līdz trolejbusam un kad es jau biju uz trolejbusa kāpnēm, viņa man iebāza šos cimdus kabatā mēteļa. Rīt aiznesīšu cimdus uz Augstāko tiesu - atdošu. Ļoti neērti viss tas.
Bezgala žēl viņas. Viņai ir ari dēliņš slims bērnu triekas rezultātā.
/Pierakstīts, kā noprotams, vēlāk uz lappuses maliņas ar citas krāsas tinti/
Šaj lietā uzvarēju Augstākā tiesā. Turovskis, kas ir 1.gr. invalids saņems no Slokas papīrf-kas ik mēnesi 120 rubļus.

/Alīna Grīnberga. Rokraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/


šis ir pirmais ieraksts kladē - Alīnas dienasgrāmatā. tā iesākta 1958. gadā, bet rakstīta reti un neregulāri. šķiet, viņa pārsvarā pievērsusies rakstīšanai sarežģītos un grūtos dzīves brīžos. pēdējais ieraksts - 1977. gadā, bet pierakstīta ir mazāk nekā puse no klades. atšķirībā no Otto patosa pilnajām un diezgan nedzīvajām piezīmēm, Alīna raksta vienkārši un cilvēcīgi.
meklēju kaut ko par gadījumu ar Turovski periodikā, bet neko neatradu. varbūt nepareizi lasu viņa uzvārdu. Alīnas rokraksts nav no tiem vieglākajiem, īpaši personiskos pierakstos.
link8 comments|post comment

[Mar. 17th, 2024|09:56 pm]

krii
Kopš gada sākuma šī ir pēdējā diena tumsas valstībā. Gaišā laika ilgums - 11 stundas, 58 minūtes, 58 sekundes (https://www.timeanddate.com/sun/latvia/riga). Tas ir pat mazliet vairāk nekā pērnā gada 26. septembrī (11:56:57), taču mazāk nekā 25. septembrī (12:01:44).

Ceru, ka šī informācija ļaus mums turpmāk labvēlīgāk pieņemt septembrus.

Jau rīt gaisma valdīs visas 12 stundas, 3 minūtes, 50 sekundes, un mēs varēsim sevi uzskatīt par pārziemojušiem.
Gaišais laiks būs ar mums līdz šī gada 24. septembrim (12:03:50), taču jau 25. septembrī atgriezīsimies apmēram šodienas situācijā (11:58:08).
(Tas, protams, pie nosacījuma, ka nebūs iestājusies kodolziema.)

Par pavasari! Priekā!
link2 comments|post comment

marts [Mar. 15th, 2024|02:34 pm]

inese_tk
[Tags|]

TĀLOS ATSPULGOS RAUGOTIES
OĻĢERTS LIEPIŅŠ
MANA MŪŽA ATMIŅAS
(168. turpinājums)
Ap to laiku (1935. gadu) Oto, ko klasē saucām par „Grīnbergu Aš" (it kā otrais locījums viņa vārdam Atis, ko izrunā līdzīgi ūdeņraža ķīmiskajam simbolam H) beidza augstskolas juridisko fakultāti. Darbu tam Ulmaņa laikā bija grūti dabūt, bez tam nebija arī cerību ka kā maģistrs viņš varēs strādāt tiesu amatos vai advokatūrā. Gan sacerēja diplomdarbus saviem kollēgām, kam nebija pašiem laika vai prasmes, bet ko ar atsevišķiem pasūtinājumiem nopelnīsi? Par viņu apžēlojās rakstniece un politiskā darbiniece Austra Ozoliņa-Krauze, pieņemdama savā „Piena Eksportā" par prokūristu. Pēc Latvijas tirdzniecības tiesībām prokūrists bija īpašnieka „otrs ego", īsti piemērots darbinieks uzņēmumā, kur īpašniece pati nekad nevēlējās sēdēt. Tagad, kad Austrai tuvojās aizbraukšanas laiks, viņa vēlējās savas intereses veikalā likvidēt. Oto dzīvesbiedre Alīna, krietnā nervu ārsta Jāņa Vildes māsa, pazina avīzes korrektrisi Annu Saksi, reizēm nāca viņai vakaros izpalīdzēt. Arī Alīna bija mana studiju biedre. Komūnistu laikā Franču licejā, ko vadīja Jānis Kadilis, tā darbojās vecāku padomē. No tās uzzināju, ka Krauze atprasot no Grīnberga kādu naudas summu, kas pie viņa vēl glabājusies un pēc Oto ieskata pienākoties viņam. Tajā pašā laikā mūsu īrnieces līdzīgu informāciju bija sniegušas Paulai, tikai pretēja rakstura, proti, ka Grīnbergs ieturot naudu, kas esot veikala. Strīds turpinājās ilgāku laiku, un attieksmes starp Grīnbergiem un Krauzi un Leiko manāmi atvēsinājās. Tā kā es vairāk satiku Grīnbergus, tad to apgaismojums man likās pareizāks, kamēr Paula, mājās dzīvodama, bija paļāvusies īrnieču ietekmei. Austra to redzēja un aicināja Paulu par šķīrējtiesnesi, bet kad tā atteicās, sacīja, ka šķīrējtiesnesis būšot rakstnieks Andrejs Kurcijs, kas esot „Latvijas sirdsapziņa", bet Paulai vajadzēšot iet uz Padomju sūtniecību liecināt. To dzirdēdama, Paula noskaitās: „Kāpēc man jāiet uz krievu sūtniecību? Tieciet paši ir savām lietām galā!" Tas bija prātīgs vārds, mūsu kreiso paziņu attieksmes arī pamazām sāka uzlaboties un tie izlīga, bet pēc tam, kā tas bieži mēdz būt, bija aprunājuši Paulu un sākuši nepatiesi vainot tā kā savu nesaskaņu cēloni. Caur lielajām stikla durvīm noklausīdamās, sieva tad bija pamatīgi „sabrāzusi" marksistus, kas izrādījās naudas lietās viens pret otru diezgan nepiekāpīgi un neiecietīgi.
1980.10.04 Latvija Amerikā
linkpost comment

marts [Mar. 14th, 2024|07:39 pm]

inese_tk
[Tags|]
[mood |tizla nedēļa]
[music |Kārlis Tone - Nepublicēts skaņdarbs "Pārgājiens"]

Žurnals "Informators" un viņa nozīme

Žurnals "Informators" iznāca buržuaziskā Latvijā laikā no 10. oktobra līdz 12. decembrim 1932. gadā. Tā bija savdabīga, līdz tam neparasta mūsu legalās preses forma, ko pielietojām toreizējos buržuaziskās Latvijas politiskos apstākļos - ekonomiskās krīzes posmā. /seko izklāsts par tā laika ekonomiskajiem apstākļiem un cik zemnieku saimniecību izūtrupētas 1931. gada laikā un apstākļiem kādos rīkotas 1931. gada saeimas vēlēšanas un kā 1932. gadā tika vardarbīgi likvidēta strādnieku un zemnieku frakcija, kuru man slinkums pārrakstīt/ (..)
Kādā dienā pie manis ieradās Strādnieku un zemnieku frakcijas saeimas deputats Emils Sudmalis (..), kurš man pastāstīja, ka esot noorganizēts jauns preses izdevums, jautājums esot saskaņots ar Latvijas komunistiskās partijas Centralās komitejas pārstāvi - Frici Deglavu. Man esot partijas uzdevums darboties līdzi šai jaunorganizētā preses izdevumā. Biedrs Sudmalis bija gādājis arī par to, lai ap jauno žurnalu sagrupētu personas, kas politpārvaldei nedotu nekādas aizdomas par žurnala sakariem ar Strādnieku un zemnieku frakciju vai Latvijas komunistisko partiju.
Lai nebūtu žurnala uzturēšanā un noorganizēšanā jāiesaista daudz personu, tad tika izraudzīta komanditsabiedrība, kā juridiska organizacija - žurnala izdevējs. (..) Augusts Kalniņš un Voldemars Rubenis bija noslēguši līgumu par komanditsabiedrības dibināšanu, ko nosaukuši skaistā itaļu vārdā "Avanti" - "Uz priekšu". Itaļu vārdi fašizētai Skujenieka iekšlietu ministrijai patika un komanditsabiedrība "Avanti" pieteiktā žurnala izdošanai saņēma iekšlietu ministrijas atļauju, ko toreiz sauca par koncesiju. (..)
Par "Informatora" atbildīgo redaktoru kļuva rakstniece Austra Ozoliņa-Krauze, kura jau pirms tam izdeva žurnalu "Nord-Ost" krievu valodā. Rakstniece Ozoliņa-Krauze buržuaziskās republikas sabiedrībā bija diezgan pazīstama preses darbiniece ar neapšaubāmiem ienākuma avotiem un mantas stāvokli, kas krita svarā "Informatora" legalizēšanai. Ozoliņa-Krauze bija piedalijusies arī Vispasaules pretkara kongresā Amsterdamā. (..)
"Informatora" redakcijas izcils darbinieks bija Aleksandrs Sakss, tagad populārās padomju rakstnieces Annas Sakses brālis. Sakss bija augstākā mērā idejisks cilvēks. Materialu sagatavošanai "Informatoram", tā rediģēšanai un prasmīgam satura iekārtojumam žurnalā viņš veltīja daudz ikdienas pūļu. (..)
Žurnāla redakcijas darbā dalību ņēma arī pazīstamā aktrise Marija Leiko. Savu slavu viņa bija guvusi darbodamās Vācijas teatros un filmās. Tagad tā bija ieradusies Latvijā vairīdamās no hitleriskā fašisma, ko tā nīda līdz sirds dziļumiem. (..) Marija Leiko kopā ar Ozoliņu-Krauzi sarakstīja lugu "Marija Vaļevska", ko veltīja Aleksandram Kažokam, kura nama dažādos dzīvokļos risinājās visa žurnala rediģēšana, sastādīšana, ekspedēšana.
Lielu ieguldijumu redakcijas darbā deva arī Voldemars Rubens un daži mākslinieki, kas sāka pulcēties ap "Informatoru". Starp pēdējiem ir jāmin mākslinieks Haskins, kas bija žurnala mākslinieciskais vadītājs. (..) Zīmējumus grieza linolejumā tāpēc ka cinkografijas klišejas bija dārgas. Tos savus zīmējumus, kas bija vērsti pret sociāldemokrātiem, biedrs Haskins parakstīja ne ar savu vārdu, bet ar - I. Tenders. (..) Ar savām grafikām žurnalam daudz palīdzēja arī mākslienieki Augusts Pupa, Alfreds Žurgins, K. Bušs. Visu šo mākslinieku zīmējumus, daļa no kuriem bija iespiesta "Informatorā", 1933. gadā komanditsabiedrība "Avanti" izdeva atsevišķā krājumā ar nosaukumu "Laikmeta sejas". "Avanti" izdeva arī mākslinienka Z. Haskina 48 linogriebumus zem nosaukuma "Izvēlētā tauta". Šo krājumu buržuaziskā vara konfiscēja. Izdevās paglābt vien dažus eksemplarus. (..)
Arī Otto Grīnbergs žurnalā "Informators" ievietoja dažus rakstus. (..)
Tomēr oriģinaldarbi neizveidoja žurnala galveno saturu. To izveidoja tulkojumi no pasaules preses dažādiem izdevumiem. Tāds arī bija žurnala redakcijas darba princips, t.i. balstīties galvenokārt uz tulkoto materialu. Šo principu uzspieda politiskie apstākļi kādos vajadzēja pastāvēt žurnalam. Aizskarot jautājumu par buržuaziskās Latvijas politisko režimu, varēja sagaidīt žurnala nekavējošu konfiskaciju. (..)
"Informators" savās slejās sniedza ari romanu. Savā pastāvēšanas laikā tas iespieda visu diezgan garo, Teodora Plivjē romanu "Ķeizars aizgāja ģeneraļi palika". Šo romanu "Informatoram" tulkoja tagad popularā padomju dzejniece Mirdza Ķempe (..). Kad pārtrauca savas gaitas žurnals "Informators", tad izdevēji vēl iespieda kā vienreizēju izdevumu ši romana beigas. Vēl jāatzīmē, ka dzejnieks Eriks Adamsons tulkoja žurnalam indiešu dzejnieka Tagores dzejas (..).
Ilustrētais nedēļas žurnāls "Informators" pastāvēja tikai dažas dienas ilgāk par diviem mēnešiem. Pavisam iznāca 11 numuri un pēc tam atsevišķs izdevums minētā romana nobeigumam. (..) Pēc sava ārējā izskata žurnals bija īpatnējs, krietni līdzīgs franču preses izdevumiem un pēc sava apmēra (16 kvarta formata lappuses) tas spēja ietilpināt diezgan daudz materiala. (..)
/Alīna Vilde-Grīnberga. Mašīnraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/

* ja vēlaties iegādāties žurnalu "Informators" - lūdzu, te būs https://biblio.ie/book/informators-objektvs-pasaules-preses-un-notikumu/d/1374341835
* palasīties var arī periodika.lv - http://periodika.lv/#searchResults:%23informators
* ļoti interesanta persona šķiet žurnala redaktore Austra Ozoliņa-Krauze
https://jauns.lv/raksts/sievietem/384874-starp-makslu-azartspelem-un-bohemu-aleksandras-belcovas-tuvas-draudzenes-un-mecenates-noslepumi
http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:166547|article:DIVL822|query:Aleksandram%20Ka%C5%BEokam%20
* ir kaut kādas piezīmes, ka Otto un Alīnai bijušas siltas attiecības ar Mariju Leiko un viņas ģimeni, bet tad kaut kādu praktiskas (naudiskas vai mantiskas) dabas apsvērumu dēļ atsalušas skat. nākamo ierakstu
* būvuzņēmējs Aleksandrs Kažoks - Otto kādu laiku strādāja viņa birojā. šķiet bijis diezgan atvērts revolucionārajām idejām (piemēram, ļaujot savā dzīvokļu namā, kur vēlāk dzīvoja Otto un uzaugu es, organizēt visādus šitādus žurnālus un perināties revolucionāriem). Tas gan viņu neglāba no izsūtīšanas 1941. gadā. Nomira viņš 1942. gadā izsūtījumā. Bet manā Grīnbergu foto kastē ir viņa portrets ar uzrakstu - par atmiņu no Aleksandra Kažoka
* Samuils Haskins - ebreju grafiķis, mācījies pie Romana Sutas.
* nezinu vai šis teksts ir kaut kur publicēts. tās ir 12 ar rakstāmmašīnu rakstītas lapas. iespējams ir publicētas kādā revolucionāro cīnītāju atmiņu krājumā, kurus visi jau sen nodevuši makulatūrā. varbūt arī nav publicētas.. Ir publicēts krājumā "Cīņas balsis" (1959) https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:695933|article:DIVL11
link9 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]