|
Nu tā, sveiks iekš LOL saimes. Te ir plānots, ka tie, kam nav slinkums, savas personīgās dienasgrāmatas atslogos no aņukiem, prikoliem un citām hohmām, publicējot tās šeit. Vēlamākais saturs ir svaigas anekdotes un gadījumi iz dzīves, bet netiks smādētas arī jaukas saites vai bildītes. |
|
Labi - anekdote :)
Skolotāja prasa klasē: "Kāda starpība ir starp tēti un mammu?"
Pēterītis: "Starpība ir starp kājām!"
Skolotāja sašutusi par šādu atbildi
Pēterītis turpina: "Nu tēta kājas izmērs ir lielāks nekā mammai!" |
| Labs i pirmais aņuks no manis :) | 16:45 |
|---|
|
Kādam vecim bija zirgs; ne pa jokam zirgs, bet aš runājošs zirgs. Tā nu kādu dienu jāja vecis ar zirgu pie mīļākās, atjāja līdz viņas mājai un saka:
- Tu te stāvi pie loga, es iešu iekšā, ja pēkšņi vīrs atnāks mājās, tad ātri izlēkšu pa logu tev virsū un abi žigli lasīsimies prom.
Oki, sacīts darīts, vīrs uzkāpj augšā piē mīļākās un visas ietas notiek. Pēkšņi klauvējiens pie durvīm. Vecis žigli paķer šmotkas un spudūc pa logu ārā. Mīļākā pieiet pie durvīm - aber tur zirgs:
- Pasakiet, lūdzu, manam saimniekam, ka ārā sāka līt, un es viņu pagaidīšu uz trepēm. |
|
Ievads:
Tie kas mani draugi noteikti lasīja, bet pēc dažu lūguma atbastu komūnu...
Pūciņa
Manai, tagad jau slavenajai Omai bija senāk mazs sunīts... sauca viņu par Pūciņu... suga, ja nemaldos, bija kaut kāda spicīte.. Oma vismaz tā teica...
Sunīts kā jau sunīts... mazs, balts... un ar gadiem jau palika tāds pats kā Oma... abi apaļi un pat ejot šūpojās vienā ritmā...
Bērnībā man ar Pūciņu bija īpašas attiecības... sunīti es dikti mīlēju... un bieži spēlējos ar to...
Kādā jaukā vasaras dienā skrienu laukā spēlēties...
Jau no mazām dienām man paticis iedomāties sevi kā kādu mistisku būtni....
Tajā reizē nolēmu būt feja...
Kas gan ir feja bez savas burvju nūjiņas?
Nulle...
Savā bērna prāta iedomājos, ka man noteikti vajag burvju nūjiņu un veiksmīgi to ar sameklēju, lai gan nūjiņa gan vairāk līdzinājās bomim... tāds riktīgs koka gabals, ko es maza būdama knapi spēju pacelt... laikam man likās, ka spēšu vairāk saburt....
Nu ja nūjiņa, tad jau kaut kā jāiemēģina...
Es jau neko īpaši ļauna nedomādama... vicinu nūjiņu [patiesībā bomi], cik nu viņu varēju pavicināt... kad pēkšņi bomis nespēju noturēt...un, protams, nūjiņa pieskārās Pūciņai....
Pūciņa bija veiksmīgi noburta... burvība sāka iedarboties un pa kāpnēm pūciņa nespēja uzkāpt ... knapi streipuļojošo Pūciņu atrada Oma.. ieraugot savu dievināmo mīluli tādā stāvoklī, šamā izskrien ārā pie manis...
Omīte [apjukusi]: Ko tu izdarīji ar Pūciņu?
es [naivām ačelēm skatoties]: Es... es.. neko, es spēlējos...
Omīte: Kā tu spēlējies?... Tu iesiti Pūciņai?
es [manāmi satraukta un jau bik asarām acīs]: Nē!.. Es neko nedarīju!...
Omīte [pavisam dusmīga]: Kas tas tev pa bomi!... Tu ar to iesiti Pūciņai, ka nabaga sunīts nevar pa kāpnēm uzkāpt?
es [sākās man lielais pinkšķis]: NU NĒ! ES TIKAI GRIBĒJU BŪT FEJA.... |
| KĀPEC ES ATLAIDU SAVU SEKRETĀRI... | 18:41 |
|---|
|
Negarantēju, ka šis ir patiess stāsts, taču pieļauju tādu iespēju
Pirms divām nedēļām bija mana 40. dzimšanas diena, un tāpat jau es nejutos diez cik fantastiski torīt. Es devos brokastot, zinot, ka mana sieva būs jauka, novēlēs man daudz laimes dzimšanas dienā, un droši vien uzdāvinās dāvanu. Viņa pat nepateica labrīt, nemaz nerunājot par daudz laimes. Es nospriedu, OK, tādas jau tās sievas ir. Bērni gan atcerēsies. Bērni ieradās pie brokastīm un neteica ne vārda. Dodoties uz darbu es jutos diezgan nelāgi. Kad es ierados savā birojā, mana sekretāre, Lienīte, teica, "labrīt, Šef, daudz laimes dzimšanas dienā". Es sajutos mazliet labāk. Vismaz kāds bija atcerējies. Es nostrādāju līdz pusdienlaikam. Ap pusdienlaiku Lienīte pieklauvēja pie mana kabineta durvīm un teica, "zini, ir tik skaista diena, un ir Tava dzimšanas diena, aizejam pusdienās, tikai mēs divatā". Es atbildēju, "Hei, tā ir foršākā lieta, ko esmu dzirdējis pa visu dienu! Ejam!" Mēs aizgājām nevis uz ēdnīcu, kur mēs parasti ejam, bet uz mazu klusu, privātu restorāniņu, izdzērām pa diviem Martini un pusdienas bija patiesi izdevušās. Atpakaļceļā uz biroju, viņa teica: "Klau, ir tik skaista diena, mums taču nav jādodas atpakaļ uz biroju?" Un es teicu "Nu laikam jau nav gan..." Viņa teica "Ejam pie manis". Kad mēs ieradāmies viņas dzīvoklī, mēs izdzērām vēl pa vienam Martini un izsmēķējām pa cigaretei. Tad viņa teica: "Šef, ja tu neiebilsti, es aiziešu uz guļamistabu uzvilkt kaut ko ērtāku". "Protams", es sajūsmā atbildēju. Viņa iegāja guļamistabā un pēc kādām sešām minūtēm iznāca laukā........................ nesdama milzīgu dzimšanas dienas torti, un viņai sekoja visi mani darbinieki, sieva un bērni. Visi dziedāja "augstu laimi, prieku no sirds.......?!?! Un es sēdēju uz dīvāna........................ Un kājās man bija tikai zeķes............................. |
| Par tiem futbola ārstiem.. | 19:37 |
|---|
|
 Mūzika: dave clarke - essential mix on radio bbc1, london uk '04 |
|
Atgadījums no manas māmiņas pūra lādes...[esot iz dzīves]...
Senos laikos...
laikam jau saucamajos krievu laikos... esot bijis ļoti moderni dzert kapos..
Kaa nu bijis nebijis, 2 veči sadomājuši ieraut šņabīti tieši tādā gaisotnē... bet esot bijis pa maz naudiņas... vajadzējis atrast vēl trešo, kas piemet rubli...
... atrada arii...
Visi jautri sametušies un kapos šņabīti izdzēruši... bet tam trešajam laikam bijis pa daudz un tas atlūzis...
Ko nu darīs ar šamo... īsti pazīstam ar nav, lai nogādātu mājās un ārā ar pavēs bijis.. Tad nu abi veči izdomājuši to trešo noguldīt uz svaigā kapiņa, kas tieši blakus bijis un apklāt ar puķītēm... lai siltāk...
Un paši nu devās savās gaitās...
Nākošās dienas rīta sagadījās tā, ka tieši pie svaigā kapiņa atnākuši divi citi šņabja mīļotāji.. un lok gardo šņabīti...
Kad pēkšņi vakarējais atlūzējs pamodies...
un no kapiņa augšām celās : Es rubli metu, a man dzert nedos! |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
