Ievads:
Tie kas mani draugi noteikti lasīja, bet pēc dažu lūguma atbastu komūnu...
Pūciņa
Manai, tagad jau slavenajai Omai bija senāk mazs sunīts... sauca viņu par Pūciņu... suga, ja nemaldos, bija kaut kāda spicīte.. Oma vismaz tā teica...
Sunīts kā jau sunīts... mazs, balts... un ar gadiem jau palika tāds pats kā Oma... abi apaļi un pat ejot šūpojās vienā ritmā...
Bērnībā man ar Pūciņu bija īpašas attiecības... sunīti es dikti mīlēju... un bieži spēlējos ar to...
Kādā jaukā vasaras dienā skrienu laukā spēlēties...
Jau no mazām dienām man paticis iedomāties sevi kā kādu mistisku būtni....
Tajā reizē nolēmu būt feja...
Kas gan ir feja bez savas burvju nūjiņas?
Nulle...
Savā bērna prāta iedomājos, ka man noteikti vajag burvju nūjiņu un veiksmīgi to ar sameklēju, lai gan nūjiņa gan vairāk līdzinājās bomim... tāds riktīgs koka gabals, ko es maza būdama knapi spēju pacelt... laikam man likās, ka spēšu vairāk saburt....
Nu ja nūjiņa, tad jau kaut kā jāiemēģina...
Es jau neko īpaši ļauna nedomādama... vicinu nūjiņu [patiesībā bomi], cik nu viņu varēju pavicināt... kad pēkšņi bomis nespēju noturēt...un, protams, nūjiņa pieskārās Pūciņai....
Pūciņa bija veiksmīgi noburta... burvība sāka iedarboties un pa kāpnēm pūciņa nespēja uzkāpt ... knapi streipuļojošo Pūciņu atrada Oma.. ieraugot savu dievināmo mīluli tādā stāvoklī, šamā izskrien ārā pie manis...
Omīte [apjukusi]: Ko tu izdarīji ar Pūciņu?
es [naivām ačelēm skatoties]: Es... es.. neko, es spēlējos...
Omīte: Kā tu spēlējies?... Tu iesiti Pūciņai?
es [manāmi satraukta un jau bik asarām acīs]: Nē!.. Es neko nedarīju!...
Omīte [pavisam dusmīga]: Kas tas tev pa bomi!... Tu ar to iesiti Pūciņai, ka nabaga sunīts nevar pa kāpnēm uzkāpt?
es [sākās man lielais pinkšķis]: NU NĒ! ES TIKAI GRIBĒJU BŪT FEJA.... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
