lol - Komentāri

About Komentāri
Zirņi28. Novembris 2004 - 16:33
Stāstiņš iz dzīves
(vai vismaz varētu tāds būt).
    Reiz dzīvoja kāds vīrs, kam ļoti garšoja zirņi. Visos veidos, gan zaļie zirnīši, gan zirņu zupa, gan pelēkie, bet īpaši mīļi viņam bija tādi - nu, bļodiņā, ar tauciņiem un speķīti klāt un lielu krūku kefīra, jeb, kā pie viņa laukos to dzērienu sauca - rūgušpiena. Vienīgā nelaime slēpās apstāklī, ka viņa laucinieka organisms (viņš pats gan tik lepnus vārdus neatzina un teica : "rumpis", vai, īpašas apgarotības brīžos, teiksim, pēc pirts, - "miesas būda", bet laikam esmu novirzījies no temata) reaģēja uz šo viņa zirņu mīlestību ne pārāk saprotoši un protestēja tam vienīgajā iespējamajā, nepavisam ne cēlajā veidā - ar zināmo gāzu pastiprinātu atražošanu un sekojošu izplatīšanu apkārtējā vidē. Nebūtu jau bijusi liela nelaime, jo vairāk tāpēc, ka lielāko savu dzīves daļu šis vīrs pavadīja lauku darbos atklātā vietā un svaigā gaisā, tomēr gadījās viņam reiz kāda nopietnāka nelaime - sievietes izskatā. Tiem, kas nesaprata, paskaidrošu - viņš iemīlējās. Cīņā starp divām fundamentālām lietām zirņi izrādījās zaudētāji. Sekoja zināms laika periods, saukts kā nu kur, vai par lakstošanos, vai citādāk, bet rezultāts bija kāzas un sekojoša dzīve kopā ar jauno sievu un bez zirņiem.
    Tā pagāja zināms laiks, un nekas neliecināja par tuvojošos katastrofu. Tomēr kādu reizi, atgriežoties no rajona centra, vīra sagrabējušais transporta līdzeklis, saukts par automobīli, atteicās pildīt tam uzticēto uzdevumu un vīrs palika šosejas malā, kā par laimi, netālu no kāda krodziņa. Tur pat bija telefons, ko saimnieks viņam laipni atļāva izmantot, un viņš piezvanīja sievai, lai paziņotu par gadījušos likstu. Sieva viņu saprata, pažēloja un atgādināja, ka viņiem tieši šodien ir kāzu jubileja. Vīrs pie sevis nopukojās, ka aizmirsis, sievai dāvanas arī nebija, un sataisījās doties kājām uz kilometrus desmit attālo māju. Te pēkšņi viņam nāsīs iesitās zirņu putras aromāts, kas, gluži kā citiem indivīdiem zaļais pūķis, sažņaudza viņu savos apskāvienos un sāka čukstēt ausī neķītrus piedāvājumus. Kā tas skanēja īstenībā, mums atliek tikai minēt, bet rezultātā vīrs pasūtīja porciju zirņu ar rūgušpienu, un sāka svinēt savu kāzu jubileju.
    Pāris porcijas vēlāk, vai, kā to pareizāk būtu teikt latviski, kad iekšā vairāk nelīda, viņš tad nu sataisījās uz māju pusi. Tā kā jāiet bija prāvs gabals, tad viņu nepameta cerība, ka šo pārmērību sekas pa ceļam burtiski "izgaisīs vējā". Jāsaka, ka vīra "miesas būda" to apstiprināja, jo visu ceļu viņš regulāri piesārņoja apkārtējo vidi ar kaitīgiem aromātiskiem produktiem, tomēr, tuvojoties mājām, viņš jau jutās samērā droši un cerēja tikai uz to labāko.
    Sieva sagaidīja viņu uz sliekšņa un izskatījās priecīgi uzbudināta:
    - Man tev ir sagādāts īpašs pārsteigums, jo šī taču mums ir īpaša diena! - viņa paziņoja. Vēl priekšnamā sieva aizsēja viņam acis un, nozvērinājusi nekādā gadījumā apsēju neņemt nost, ieveda istabā un apsēdināja pie galda. Tieši tajā brīdī, kad sieva taisījās atgriezt vīram skatu uz dzīvi, blakus istabā iezvanījās telefons. Sieva vēlreiz piekodināja neņemt nost apsēju un pat nemēģināt lūrēt, un aizgāja pacelt klausuli. Te sākās pats briesmīgākais. "Rumpis" atkal sagribēja savu. Un uzstājīgi. Vīrs brīdi cietās, bet tad neizturēja, un, dzirdēdams, ka sieva blakus istabā turpina runāt pa telefonu, palaida purkšķīti. "Rumpim" ar to vis nepietika. Tad vīrs pārnesa smaguma centru uz vienu cisku, piepacēla otru un laida vaļā pa īstam. Tas ne tikai bija skaļi, bet arī smaržoja tā, ka Ķemeru sēravoti liktos kā jasmīnu krūms pilnziedā. Sajutis, ka pašam sit ciet elpu, vīrs sagrāba savu svārku stērbeli un sparīgi sāka vēdināt slikto smaku no sevis prom. Taču pēc brīža par savu vēlmi nākt pasaulē pavēstīja vēl viens purkšķītis. Par purkšķīti to gan īsti saukt nevarēja, jo tā triecienspēks pēc Rihtera skalas jau līdzinātos mērenai zemestrīcei . Tas nodārdēja, kā beigts traktora dīzeļmotors bez izpūtēja, atbalsojās logu stiklos un atsaucās uz galda saliktajos traukos, uz palodzes podiņos sadēstītās puķes bailīgi ierāvās dziļāk zemē...par smaku mēs šoreiz smalkjūtīgi paklusēsim. Kādu brīdi vīrs vēdinājās ar rokām, tad atkal ķērās pie svārku malas...
    Katram devītajam vilnim, tāpat kā pazemes grūdienam, kā zināms, ir pavadoņi. Tā vīram bija ko darīt vismaz vēl kādas piecas minūtes, laiku pa laikam pārnesot svaru no vienas ciskas uz otru, jo sāka parādīties notirpums. Tomēr uz to brīdi, kad blakus istabā atskanēja atvadu vārdi, un noliktās klausules troksnis liecināja par drīzu vientulības un gaidīšanas beigu tuvošanos, vīra "rumpis" jau bija savu darāmo padarījis, tā ka viņš varēja atstāt mierā svārku ļipu, salikt rokas uz galda un ar nevainīgu smaidu sejā gaidīt sievu, kas atbrīvotu viņu no acu apsēja. Sieva, vēlreiz apvaicājusies, vai vīrs nav mēģinājis lūrēt, un nomierināta, ka nav gan, ar vārdiem :
    - Un tas ir mans pārsteigums mūsu jubilejā !
    noņēma apsēju.
            Tur arī tad viņi visi sēdēja, garā galda abās pusēs - sievas un paša radi, sievas sapulcināti uz šo ģimenes jubileju, ar sievasmāti pie viņa kreisās rokas....
© 1998 ASS
Reply to this:(Lasīt komentārus)
No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Top of Page Powered by Sviesta Ciba