Zirņi | 28. Novembris 2004 - 16:33 |
---|
Stāstiņš iz dzīves
(vai vismaz varētu tāds būt).
Reiz dzīvoja kāds vīrs, kam ļoti garšoja zirņi. Visos veidos, gan zaļie
zirnīši, gan zirņu zupa, gan pelēkie, bet īpaši mīļi viņam bija tādi - nu,
bļodiņā, ar tauciņiem un speķīti klāt un lielu krūku kefīra, jeb, kā pie viņa
laukos to dzērienu sauca - rūgušpiena. Vienīgā nelaime slēpās apstāklī, ka viņa
laucinieka organisms (viņš pats gan tik lepnus vārdus neatzina un teica :
"rumpis", vai, īpašas apgarotības brīžos, teiksim, pēc pirts, - "miesas būda",
bet laikam esmu novirzījies no temata) reaģēja uz šo viņa zirņu mīlestību ne
pārāk saprotoši un protestēja tam vienīgajā iespējamajā, nepavisam ne cēlajā
veidā - ar zināmo gāzu pastiprinātu atražošanu un sekojošu izplatīšanu apkārtējā
vidē. Nebūtu jau bijusi liela nelaime, jo vairāk tāpēc, ka lielāko savu dzīves
daļu šis vīrs pavadīja lauku darbos atklātā vietā un svaigā gaisā, tomēr gadījās
viņam reiz kāda nopietnāka nelaime - sievietes izskatā. Tiem, kas nesaprata,
paskaidrošu - viņš iemīlējās. Cīņā starp divām fundamentālām lietām zirņi
izrādījās zaudētāji. Sekoja zināms laika periods, saukts kā nu kur, vai par
lakstošanos, vai citādāk, bet rezultāts bija kāzas un sekojoša dzīve kopā ar
jauno sievu un bez zirņiem.
Tā pagāja zināms laiks, un nekas neliecināja par
tuvojošos katastrofu. Tomēr kādu reizi, atgriežoties no rajona centra, vīra
sagrabējušais transporta līdzeklis, saukts par automobīli, atteicās pildīt tam
uzticēto uzdevumu un vīrs palika šosejas malā, kā par laimi, netālu no kāda
krodziņa. Tur pat bija telefons, ko saimnieks viņam laipni atļāva izmantot, un
viņš piezvanīja sievai, lai paziņotu par gadījušos likstu. Sieva viņu saprata,
pažēloja un atgādināja, ka viņiem tieši šodien ir kāzu jubileja. Vīrs pie sevis
nopukojās, ka aizmirsis, sievai dāvanas arī nebija, un sataisījās doties kājām
uz kilometrus desmit attālo māju. Te pēkšņi viņam nāsīs iesitās zirņu putras
aromāts, kas, gluži kā citiem indivīdiem zaļais pūķis, sažņaudza viņu savos
apskāvienos un sāka čukstēt ausī neķītrus piedāvājumus. Kā tas skanēja īstenībā,
mums atliek tikai minēt, bet rezultātā vīrs pasūtīja porciju zirņu ar
rūgušpienu, un sāka svinēt savu kāzu jubileju. Pāris porcijas vēlāk, vai, kā
to pareizāk būtu teikt latviski, kad iekšā vairāk nelīda, viņš tad nu sataisījās
uz māju pusi. Tā kā jāiet bija prāvs gabals, tad viņu nepameta cerība, ka šo
pārmērību sekas pa ceļam burtiski "izgaisīs vējā". Jāsaka, ka vīra "miesas būda"
to apstiprināja, jo visu ceļu viņš regulāri piesārņoja apkārtējo vidi ar
kaitīgiem aromātiskiem produktiem, tomēr, tuvojoties mājām, viņš jau jutās
samērā droši un cerēja tikai uz to labāko. Sieva sagaidīja viņu uz sliekšņa
un izskatījās priecīgi uzbudināta: - Man tev ir sagādāts īpašs pārsteigums,
jo šī taču mums ir īpaša diena! - viņa paziņoja. Vēl priekšnamā sieva aizsēja
viņam acis un, nozvērinājusi nekādā gadījumā apsēju neņemt nost, ieveda istabā
un apsēdināja pie galda. Tieši tajā brīdī, kad sieva taisījās atgriezt vīram
skatu uz dzīvi, blakus istabā iezvanījās telefons. Sieva vēlreiz piekodināja
neņemt nost apsēju un pat nemēģināt lūrēt, un aizgāja pacelt klausuli. Te sākās
pats briesmīgākais. "Rumpis" atkal sagribēja savu. Un uzstājīgi. Vīrs brīdi
cietās, bet tad neizturēja, un, dzirdēdams, ka sieva blakus istabā turpina runāt
pa telefonu, palaida purkšķīti. "Rumpim" ar to vis nepietika. Tad vīrs pārnesa
smaguma centru uz vienu cisku, piepacēla otru un laida vaļā pa īstam. Tas ne
tikai bija skaļi, bet arī smaržoja tā, ka Ķemeru sēravoti liktos kā jasmīnu
krūms pilnziedā. Sajutis, ka pašam sit ciet elpu, vīrs sagrāba savu svārku
stērbeli un sparīgi sāka vēdināt slikto smaku no sevis prom. Taču pēc brīža par
savu vēlmi nākt pasaulē pavēstīja vēl viens purkšķītis. Par purkšķīti to gan
īsti saukt nevarēja, jo tā triecienspēks pēc Rihtera skalas jau līdzinātos
mērenai zemestrīcei . Tas nodārdēja, kā beigts traktora dīzeļmotors bez
izpūtēja, atbalsojās logu stiklos un atsaucās uz galda saliktajos traukos, uz
palodzes podiņos sadēstītās puķes bailīgi ierāvās dziļāk zemē...par smaku mēs
šoreiz smalkjūtīgi paklusēsim. Kādu brīdi vīrs vēdinājās ar rokām, tad atkal
ķērās pie svārku malas... Katram devītajam vilnim, tāpat kā pazemes
grūdienam, kā zināms, ir pavadoņi. Tā vīram bija ko darīt vismaz vēl kādas
piecas minūtes, laiku pa laikam pārnesot svaru no vienas ciskas uz otru, jo sāka
parādīties notirpums. Tomēr uz to brīdi, kad blakus istabā atskanēja atvadu
vārdi, un noliktās klausules troksnis liecināja par drīzu vientulības un
gaidīšanas beigu tuvošanos, vīra "rumpis" jau bija savu darāmo padarījis, tā ka
viņš varēja atstāt mierā svārku ļipu, salikt rokas uz galda un ar nevainīgu
smaidu sejā gaidīt sievu, kas atbrīvotu viņu no acu apsēja. Sieva, vēlreiz
apvaicājusies, vai vīrs nav mēģinājis lūrēt, un nomierināta, ka nav gan, ar
vārdiem : - Un tas ir mans pārsteigums mūsu jubilejā ! noņēma apsēju.
Tur arī tad viņi visi sēdēja, garā galda abās pusēs - sievas un paša
radi, sievas sapulcināti uz šo ģimenes jubileju, ar sievasmāti pie viņa kreisās
rokas....
© 1998 ASS
|
|