vispār jau vienmēr esmu bijusi paraugbērns.
vienīgais, kas uzreiz nāk atmiņā, ir kā ar
diana kultivējām gliemežus.
neatminos, kurai bija radusies spožā ideja, bet vienā jaukā dienā pasitām pa spainim padusē un gājām pa vasarnīcu teritoriju lasīdamas gliemežus - parastus brūnos, vīngliemežus, netika smādēts neviens. un ko tālāk? nu neko. atnācām mājās, nometām spaiņus kur pagadās, un ar to arī interese zuda.
bet gliemezis pēc dabas nasks dzīvnieks - nākamā dienā spaiņi tukši...
vēl pēc pāris dienām omīte paredzēja pasaules galu - cik gadus ir vasarnīca, nekad šitādi gliemežu kvantumi dārzā nav redzēti...