Diskutējot DB grupā Šausmenes, aizdiskutējos līdz domu apkopojumam, kuru iekopēšu (nedaudz rediģētā versijā, nemainot būtību) te ar. Raksts ir akcentēts uz Horror žanru, bet tikpat labi attiecināms arī uz pārējiem žanriem (bet ne komēdiju - tur vajag daudz absurdā, sirreālā, apvienojumā ar jēlām muļķībām {Postal, Kung-Pow, Frankenthumb [...], FTW}).

1) Kinematogrāfijas aizrautību - labai filmai ir jābūt skatāmai un pilnai ar uzreiz neredzamiem elementiem, kuri padziļina filmas vērtību - ir filmas, kuras ar vieglu prātu var uzveikt citas uz stāsta bāzētās un to var panākt tikai ar vizuālās estētikas un tajā ietverto simbolu, triku palīdzību. Kā piemērs - korejiešu gabals Into The Mirror, kur ikkatrā kadrējumā ir vismaz viens simbols, vismaz viena pamatideja, kura izriet tīri no kameras atrašanās vietas attiecībā pret spoguli un tēliem. Bet arī stāsts šajā filmā ir glīti noslīpēts: psihoanalītisks detektīvs ar spēcīgu Āzijas Horror piedevu tā teikt. No ne-horror gala jāpiemin Stalker, kur vizuālā estētika ir teicēja lomā.

2) Ideju, stāstu - nekādi maniaku idiotismi (Frediji, Džeisoni un tamlīdzīgi stulbeņi ar nazīti, motorzāģi vai tamlīdzīgi) nespēj mani uzrunāt. Pavisam cita lieta ir ar pārdabisko un cilvēka iekšējiem dēmoniem. Abas fāzes ir kas baisāks, jo ietver sevī bailes no nezināmā un neizbēgamību, simbolismu un psihoanalīzi, kā arī - šī Horror apakštipa filmas ir ar daudz gudrākiem stāstiem, kā redzams pēc uzskaitīto elementu klātesības. Piemēri: The Shining; Jacob's Ladder; Gin gwai; Session 9; Silent Hill; Geoul sokeuro (Into The Mirror); Ringu; Ju-on. No ne-horror: Stalker; Dolls; Total Recall. Citiem vārdiem - stāstam ir jābūt tādam, kurš aicina uz domāšanu, simbolisma analīzi un pamatīgu iedziļināšanos. Šie aspekti pēc noklusējuma nav iekš mainstream kino, kur nu vēl iekš mainstream šausmu kino. Līdz ar to - Splatter Horror un idiotiskie tīņu slašeri pēc noklusējuma var iet izpist sevi (skat. pēdējo diskusiju kalnus par bezsatura ASV Horror filmām).

3) Baismes elementu novitāte. Protams, var nodarboties ar atraugāšanos, bet arī tad ir jāpieliek kāds jauns elements. Šajā aspektā spēcīgas ir tādas filmas kā augstāk minētās , jo īpaši Ju-on; Ringu, Silent Hill un Into The Mirror, kuru vēlāk ASV ripoffēja par Mirrors - filmu, kura bija spēcīga tīri vizuālās baidīšanas ziņā.

4) Audio noformējumu - orķestris, tradicionālas akadēmiskās mūzikas izpildījumā, šausmu filmās, manuprāt ir sevi izsmēlis. Kā piemērs - The Mirrors filmā nekāds ir ne tikai stāsts, bet arī muzikālais noformējums - tradicionāla (lasīt: ripoff) vijoles horror skaņa viscaur . Cita lieta ir ar orķestra sintēzi, pievienojot tam citu mūzikas žanru elementus, mainot instrumentu skanējumu, u.tml. Šajā jomā spēcīgi izceļas Āzijas kino. Gin gwai sērija un sevišķi Silent Hill - filmu audiālais noformējums vien ir paplašinātās esejas vērts! Tāpat ir ar Stalker, kur skaņa spēlē teicēja lomu, piešķirot telpai kontekstu.

5) Žanru kokteili - lai kaut kas būtu izcili gards, tam jāsastāv no vairākām lietām, kuras savā starpā konfrontēt un mijiedarbot. Tā, piemēram, Jacob's Ladder - sastāv no drāmas, psihoanalīzes, šausmām, komēdijas un mistērijas. Un šīs lietas, mainot viena otru, spārda nieres. Gluži kā mūzikā - vienu un to pašu takti klausīties ir bezjēdzīgi (deju mūzika kā bezjēdzības manifestācija), bet cita lieta ir kompozicionālām perversijām mūzikā - klasiskā mūzika vai franču Black Metal - lietas, kuras pārsteidz un uzrunā ar savu struktūru vien, ar prasmi savietot elementus, piešķirot kontekstu (franču Black Metal bandas Blut Aus Nord un The Eternal Blade, piemēram). Līdzīgi ir ar Into The Mirror - detektīvs mijiedarbojas ar psihoanalīzi un Horror; tāpat ir ar Silent Hill - drāma mijiedarbojas ar abstrakconismu, simbolismu, detektīvu, izcilu skaņas telpas noformējumu un spēcīgām šausmām.

6) Nekādus ripoffus - tos vairumā gadījumu var saost pa 10 kilometriem. Līdz ar to, tas pats nīstais mainstream ASV kino ar savu rimeiku tieksmi var iet izdrāzt sevi dirsā pēc noklusējuma, 3x dienā.
__________________

Tātad, no šausmu kino un pārējo žanru kino, sagaidu intelektuālismu, simbolismu, vizuālo estētiku, audiālo noformējumu un gardu ideju, stāstu. Un visiem šiem elementiem ir jāpapildina vienam otru, radot ne tikai maindfaku, bet arī baudījumu dvēselei. Tādam, lūk, manuprāt, ir jābūt kino. Taisnvirziena atejas gabali (lasīt: Splatter, Teen Slasher Horror, u.tml) labākajā gadījumā ir fona idiotisms.
Protams, būs vienmēr tādi, kas kinematogrāfiskos trikus nekad nepamanīs un nesapratīs, līdz ar to sauks visu avangardo par sūdu esam. Bet, hei, kā teicis sci-fi rakstnieks Theodore Sturgeon: "Ninety percent of everything is crap" - attiecinu i uz fimām, i cilvēkiem.


__________________________

Tad varbūt varam papļāpāt par to, kādi elementi veido to, ko beigās saucam par labu un lielisku kino?!