Pavisam īsi un kodolīgi: garu apsēstības un tās radītās personības dalīšanās (šajā gadījumā pareizāk, šķiet, būtu lietot terminu „duālisms”) skatījums no malas, t.i., no psiholoģijas kā zinātnes skatu punkta.
Nedaudz garāk: filma par to kā sabiedrība uztver cilvēku, kura uztveres īpatnības/rāmji ir ārpus sabiedrībā vispārpieņemtajām normām un izpratnei par veselu psihi; filma par divām sievietēm, kurām uztveres robežas iestiepjas krietni ezotēriskā plātnē, kas ļauj viņām uztvert pasauli plašāk un redzēt to tādu, kādu vairums to neredz, līdz ar to, reaģēt uz šiem stimuliem, kas no veselā sociuma skatu punkta var izskatīties par prāta aptumsumu – un darīt to ne tikai ar savas esības palīdzību, bet arī gribot vai negribot, atverot savas personības čaulas durvis citām personībām. Un šeit sākas interesantās lietas filmā: kā lai uzticas sabiedrībai, kura uzskata, ka esi traks; kā lai sabiedrībai pastāsta un parāda to, kas ir ārpus tās redzesloka un izpratnes; kā lai savieto šķietamu šizofrēniju ar vispārpieņemto objektīvās realitātes izpratni (runājot Silent Hill 3 vārdiem, vai mums ir tiesības kādu izvilkt no kāda iedomu pasaules, ja subjekts tajā jūtas laimīgs?); kā lai zinātniski - caur psiholoģijas prizmu - izskaidro šīs „ilūzijas”, kas dāmām ir objektīvā realitāte, uztverama ar visām maņām? Kā lai dāmas apvieno šīs divas pretrunīgās pasaules sevī, esot harmonijā ar vispārpieņemto? Bet ne stāsts un tā psiholoģiskā šķautne vien filmā ir saistoša. Ja neņemam vērā tehniskās kļūdas, no filmas varam ekstraktēt arī gana daudz visnotaļ labas Amerikas Šausmu kino izpratnes, kā arī dažus labus teikumus iz kinematogrāfijas valodas (dažādi kameras darbības ātrumi, kuri rada dažādas atmosfēras; dažādi leņķi, kuri pauž šausmu kontekstu; krāsu gamma filmā, u.c.). Patiesībā - filma agrāk (pirms gadiem 5) bija viena no manām mīļākajām un arī uz šo brīdi tā visnotaļ labi turas to filmu listē, kuras ir ar birku "vērts skatīties vēlreiz". Patīkama un visnotaļ pat intelektuāla šausmu filma, kura saturiski ir par to, kurā trako mājās žoga pusē tad īsti atrodamies, un šādas pārdomas netiek stimulētas ar stāsta palīdzību vien, bet arī tīri ar kinematogrāfijas palīdzību, kur lomu spēlē arī kameras pārejas no vienas žoga/barjeras puses uz otru.
( ... tālāk ... )