Ilgi gaidīju, gaidīju un [ne]sagaidīju Frenka Millera auklēto The Spirit.

Līdz ar to, ka treileris bija izcili elegants, filmas baudīšana pat izkaroja vietu manā wishlist’ā. Sāku pat lasīt pašus Vila Aisnera komiksus, tomēr galu galā tāds hype bija velts.

Filmas vizuālais tēls ir ļoti baudāms - tādā ziņā Millera kungs ir uzdevuma augstumos un panāk to, ka katru otro kadru varētu izdrukāt un likt rāmī, bet pārņem sajūta, ka tas viss ir redzēts Basin City šķērsielās. Turklāt tas galīgi nelīmējas kopā ar to, ko redzēju lasot pašus The Spirit komiksus (man gan tika tikai pirmie numuri).

Filma no sākuma līdz galam liekas diezgan paliels mindfuck, kurš ne brīdi nav konsekvents savā estētikā - dažbrīd smieklīgs, dažbrīd kruti-supervaroniski-cēls, dažbrīd emocionāls. Nezinu vai Millera kunga iecere vai nē, bet noskaties galvā grozās trīs lieli burti - W, T, F un vēl jautājuma zīme. Daudzie kuslie aktieri arī nosit jebkādu paliekošu emocionālu iespaidu.

Es noteikti, ka nenožēloju to, ka skatījos. Pieļauju, ka to varētu skatīties pat vēlreiz - jautrā kompānijā, kurā pabaudīt drūmo estētiku, Semjuela L. Džeksona jocīgo Astoņkāja tēlu, pārspīlēto/multenīgo kaušanos un citu 20.gs. popkultūras klišeju hiper-stilizāciju un parodēšanu. Tomēr gaidīto nesagaidīju un arī nedabūju neko citu patīkamu tā vietā.

Rezumējot: vājš saturs ļoti skaistā kastītē. Bet arī kastītes nereti ir gana vērtīgas, lai aizmirstu par saturu.

P.S. Bija vien tā vērts skatīties, lai redzētu, kā S. L. Džeksons klapē Spirit’u ar paša Frenka Millera  no ķermeņa atdalīto galvu.