Kas to teica?
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Friday, July 20th, 2007
| Time |
Event |
| 3:23p |
Iesvētības
Kādu dienu vai divas viņš staigāja nevarīgs kā ēna, turēdamies pie zedeņiem vai pakšiem, bet trešajā bija atkal vecais, žirgtais, šaudīgais izgudrnieks, kas visu zināja un prata labāk un nekad nepagura skaidrot, cik ļaundarīgi nelieši, zagļi, blēži, mēlneši, žūpas, izvirtuļi, trumpotāji un ģeķīgi posta dzeguzes ir visi mūsu kaimiņi un kaimiņu kaimiņi. | | 3:53p |
iepriekšējais varbūt bij par vieglu:)
Tos vīriešus, kas tiecas pēc daudzām sievietēm, var iedalīt divās grupās. Vieni mūžam meklē savu sapņu meiteni, bet otri cenšas apgūt sieviešu pasauli visā tās raibumā.
Pirmajiem piemīt liriska apmātība. Viņi meklē sievietē sevi pašu, savu ideālu un arvien no jauna viļas, jo ideāls, kā zināms, ir tikai tas, kas paliek nesasniegts. Neveiksme viņus trenc no sievietes pie sievietes, dod viņu nepastāvībai romantisku attaisnojumu, un sentimentālas dāmas šāda stingri ievērota poligāmija pat aizkustina.
Otrajiem viņu apmātība ir episkas dabas, un viņi sievietē nesaskata nekā saviļņojoša. Sieviete nav viņu ideāla iemiesojums, tādēļ viņus nedz pievelk, nedz arī spēj vilt. Taču nespējai vilties piemīt kas piedauzīgs, tāpēc episkā meitu mednieka apmātība šķiet neattaisnota (ar vilšanos neizpirkta). | | 4:42p |
es arī gribu paspēlēties
''Viņš piedabūja atraitni ļaut citiem noskatīties kā viņi mīlējas, samainīt tradicionālo misionāru pozu pret 'ūdens velosipēdu', pret 'cāli uz iesma' vai pret 'gabalos saraustīto enģeli', un maz trūka, lai abi pārlauztu sprandu.'' | | 4:48p |
Viņam ienāca prātā, ka, ar sievieti dzīvojot, šī vilšanās taču ir parasta un tā šad tad jāpacieš; un pēkšņi viņu pārņēma dziļš, līdzjūtīgs maigums, kādu viņš agrāk nebija jutis. Viņš vēlējās, kaut viņi būtu precējies pāris, kas desmit gadus nodzīvojis kopā. Viņš vēlējās, kaut viņi staigātu pa ielām nevis tā, kā pašreiz staigāja, bet atklāti un bez bailēm, tērzējot par ikdienišķām lietām un šo to iepērkoties saimniecībai. | | 4:52p |
"Dvielis noder (...) aptīt to ap galvu (...), lai izvairītos no Trālas rijīgā vaboļtarkšķa nezvēra (satriecoši dumjš dzīvnieks, kas uzskata, ka tad, ja jūs viņu neredzat, tas nevar redzēt jūs, - stulbs kā miets, bet ļoti. ļoti rijīgs) ciešā skatiena." | | 5:04p |
Mēs, vīrieši un sievietes, esam saules bērni. Mēs mīlam gaismu un dzīvību. Taisni tāpēc mēs drūzmējamies pilsētās, bet laukos gadu no gada paliek arvien mazāk ļaužu. Saules gaismā - dienu, kad Daba ap mums rosās savos nebeidzamajos darbos, mums tīri labi patīk pakalni un biezie meži, bet nakti, kad mūsu Māte Zeme iet pie miera, atstājot mūs nomodā, ak! cik drūmā vientulībā tad slīgst pasaule, un mums ir bail kā bērniem klusā namā. Tad mēs sēžam un šņukstam, un ilgojamies pēc gaišām ielām, cilvēku balsīm un dzīvības skanīgā pulsa. Mēs jūtamies tik bezpalīdzīgi un sīki šajā milzīgajā klusumā, kur nakts vējā sačukstas vienīgi tumši koki. Ap mums šķiet drūzmējamies rēgu pūļi, un viņu klusās nopūtas dara mūs bēdīgus. Pulcēsimies labāk lielajās pilsētās un ar miljoniem gāzes degļu iededzināsim milzu sārtus, klaigāsim, dziedāsim dziesmas un jutīsimies droši.
Citāts nav darbam tipisks, brīdinu :) | | 5:20p |
„Aizvien vairāk jūtu, ka apkārt vieni idioti un paskatoties spogulī sāk mākt šaubas.”
upd. tas tomēr nav autors, bet citāts viņa dienasgrāmatā publicētā. lai būtu vieglāk un nepārmestu;) | | 6:12p |
mēģinājums nr 2
'es liku, lai viņš apsola, ka nepametīs mani. divdesmit reižu viņš deva šo mīlētāja solījumu. tas bija tikpat salkani kā tad, kad es teicu viņam: 'Es tevi saprotu''.
(papildināts)vai tas pats autors:
'siena iepretī nomodā esošajam ir psiholoģiska virkne no frīžu šķērsgriezumiem, atmosfēriskām joslām un ģeoloģiskām nejaušībām' | | 6:18p |
"Apgalvojums, ka patiesība, tāpat kā pasaule, ir kaut kur tur, ir tā laikmeta mantojums, kad pasauli izprata kā tādas būtnes radītu, kurai piemīt pašai sava valoda." | | 7:15p |
Tam nevajadzētu būt grūti
Un decembra spožajā gaismā, kā tas notiek reizi vai divas mūžā, kuru pēc tam var uzskatīt par piepildītu, es atradu tieši to, ko meklēju un kas — par spīti laikmetam un pasaulei — tika dāvāts man, patiešām vienīgi man šai tuksnesīgajā dabas stūri. No olīvām apaugušā foruma atklājās skats uz ciemu lejā. No turienes nenāca ne mazākais troksnis: viegli dūmi cēlās dzidrajā gaisā. Arī jūra klusēja, it kā zaudējusi elpu zem dzirkstošās un aukstās gaismas nemitīgajām šaltīm. Tikai tālu Senuja pusē gailis dziedāja īslaicīgu slavu dienai. Tur, kur stiepās drupas, cik tālu vien skats sniedza, bija redzami tikai apdrupuši akmeņi un vērmeles, koki un lieliskas kolonnas caurspīdīgajā, kristāldzidrajā gaisā. Likās, it kā rīts būtu sastindzis, it kā saule uz neaprēķināmu laika sprīdi būtu apstājusies. Šai gaismā un klusumā palēnām izkusa tumsas un varmācības gadi. Es klausījos sevī un dzirdēju gandrīz jau aizmirstu troksni, it kā mana sensenis apstājusies sirds atkal sāktu lēnām pukstēt. Un tagad modrs es citu pēc cita atkal pazinu tikko jaušamos trokšņus, kas veido klusumu: putnu nepārtrauktās, zemās balsis, jūras vieglās un īsās nopūtas klinšu pakājē, koku trīsas, kolonnu mulso dziesmu, vērmeļu čaboņu, bēgošās ķirzakas. Es to dzirdēju, es ieklausījos arī laimes viļņos, kas uzplūda manī. Man šķita, ka esmu beidzot, kaut vai uz mirkli, atgriezies ostā, un ka šis mirklis vairs nebeigsies. Bet drīz vien saule pakāpās manāmi augstāk pie debesīm. Melnais strazds nosvilpoja īsu prelūdiju, un tūlīt visās malās sāka dziedāt putni ar neaprakstāmu spēku, gavilēm, līksmu nesaskaņu, bezgalīgu sajūsmu. Diena turpināja savu gaitu. Tā mani aiznesīs līdz vakaram. | | 11:04p |
Un patiesi, ir sastopamas tik lielas čūskas, ka tās var aprīt veselu briedi un pārpeldēt okeānu, un briesmīgs ir cenokroka zvērs, kura rumpis ir kā ēzelim un ragi kā kalnu āzim; tam ir lauvas krūteža un rīkle, kājas kā zirgam, taču ar šķeltiem nagiem kā govslopam, mute tik plata, ka sniedzas līdz pat ausīm, balss gandrīz kā cilvēkam, bet zobu vietā vien spēcīgs kožamkauls. |
|