Diena, 13.10.2005.

Ja man būtu atvēlēti tikai daži vārdi, lai raksturotu Latviju pēdējos piecpadsmit gados, es teiktu: nacionālisms, noslāņošanās, eiropeizācija un aizbraukšana. Būtisko vārdu izvēle starp simtiem citu sadomātu kategoriju un politisku teikumu ir intuitīva, un vislabākā pieeja ir paļaušanās uz saprātu un kopējo pieredzi.

Tālis izkonspektējis lekciju. Vai arī rakstu darbu izmantojis lekcijas pamatam. Bet to nu viņš mums stāstīja.


Diena
Latvija 1990—2005
Tālis Tisenkopfs, LU Sociālo un politisko pētījumu institūts

Ja man būtu atvēlēti tikai daži vārdi, lai raksturotu Latviju pēdējos piecpadsmit gados, es teiktu: nacionālisms, noslāņošanās, eiropeizācija un aizbraukšana. Būtisko vārdu izvēle starp simtiem citu sadomātu kategoriju un politisku teikumu ir intuitīva, un vislabākā pieeja ir paļaušanās uz saprātu un kopējo pieredzi.

Deviņdesmito gadu sākumā mēs bijām pārņemti ar nacionālismu, un šīs jūtas iedvesmoja visus sociālos procesus — valsts atjaunošanu, etnisko identitāti, vēlmi tikt pamanītiem pasaulē un pat brīvo tirgu. 90.gadu vidus nāca ar nevienlīdzības izplatīšanos sabiedrībā, nabadzības skaudro tvērienu un sociālā stresa pārvēršanos hroniskā kaitē, kuru nespēja dziedēt nedz dusmas, nedz aizmiršanās, nedz darbs. Deviņdesmito gadu nogales pētījumi atklāja kaut kādu dīvainu nācijas lūzumu un lejupejošu spirāli, kas gremdēja aizlauzto sabiedrības spārnu vai pat visu sabiedrību — nabadzības apļus, atsvešināšanos no valsts, etnisko šķelšanos — gluži mītisku sociālu atsalšanu uz klimata sasilšanas fona. Nevarēja saprast, kā lai vērtē veiksmes, panākumu un ietekmes koncentrēšanos zināmās ļaužu grupās. Par laimi, sociālās robežas tika noturētas atvērtas, neviens nebija tik varens, lai aizcirstu durvis pavisam, un te jāpateicas gan brīvajam tirgum, gan atvērtai domāšanai, gan valstij un izglītības sistēmai — atraitnes dēli saglabāja cerības celties uz augšu. Tad nāca jauna tūkstošgade ar domām un darbiem par Eiropu.

Likumdošanas sakārtošana un ekonomiskās konkurences pieaugums bija divi svarīgākie faktori, kas lika pamatus jaunajai latviešu rīcībspējai — ne tikai izdzīvošanas, bet pat uzplaukuma mākai plašākā kontekstā. Šīs spējas pirmos augļus mēs plūcam tagad kā straujāko iekšzemes kopprodukta pieaugumu Eiropā, valsts budžeta dubultošanos ik pa trim gadiem, jaunu automašīnu plūsmu uz Latviju un pat cerības uz algas pielikumu. Bet ātrāk nekā šie labumi ir spējuši atkausēt nosalušās sirdis un iedegt tajās jaunu tēvzemes mīlestību, ir sācies masveidīgs aizbraukšanas process.

"Nu padomā pats, skolotāja strādā par 145 latiem, es tā negribu," pēc realitātes šova noskatīšanās saka vidusskolniece — viena no tiem 75 procentiem jauniešu, kuri solās pamest Latviju. Varbūt ideoloģijas mainījušās parāk strauji: komunisms — nacionālisms — liberālisms — pofigisms; varbūt valsts propaganda bijusi nepareizi vērsta uz āru un aizmirsusi par nepieciešamību nepārtraukti uzturēt Latvijas iekšējo pievilcību; varbūt pieredze bijusi pārāk skaudra, bet nu jau projām dodas veseliem ciemiem, ģimenēm un klasēm.

Iespējams, tā nav tikai vēlme izmantot iespējas, kuru te nav, bet neapzināta atriebība par pārdzīvoto pazemojumu. Iespējams, dzimtene vairs neko nenozīmē, un prātu sagūstījuši patērniecības tēli. Kad latvieši dodas celt citas zemes un izgaist tautas dzīvajam spēkam, es atceros V.G.Zēbalda grāmatu par Vācijas nobombardēšanu — pēckara vilciens brauc cauri pilsētu drupām, vācieši sēž vagonā nodurtām acīm — viņiem bail paskatīties laukā pa logu.

Šīs klusējošās šausmas un spīts bija Vācijas vēlākās augšupejas pamats. Kāpēc latvieši savu drūmo pieredzi labāk pārvērš aizbraukšanā? Kāpēc viņi pēc tumšās nakts neiziet rītausmas medību laukos tepat tuvumā?

Es negribu dramatizēt emigrēšanu, kas skar visu. Ja jau būtiskie procesi mūsdienu Latvijā mainās ik pa trim, četriem gadiem, gan nāks kas jauns. Mani interesē tagadnes punkts, kurā veidojas nākotne. Ja būtu atvēlēts vēl viens vārds, lai raksturotu šo brīdi, es teiktu — "atskārsme".

Neziņa un bailes pieskaras plecam no aizmugures, un to sauc par mūsdienu atskārsmi, jo arī priekšā ir tikai nedrošība un maldi. Bet — ja nu ir arī iespēja? Latvijas šābrīža atskārsme ir jautājums: kā saimnieciskās dzīves dinamiku pārvērst dzīves uzlabojumos un izplatīt tos vienmērīgi visā sabiedrībā. Bez tā ekonomiskā augsme nebūs ilgtspējīga un sabiedrība turpinās drupt.

Lai pārveidotu augsmi labklājībā, svarīga ir cilvēku strādātspēja un uzņēmība, ar ko viss sākas, darba devēju atbildība, lai nepievāktu visu sev, sociālais dialogs un cīņa, lai labklājību vienmērīgāk izplatītu, un gudra valsts politika, lai attīstību tālredzīgi vadītu. Tiem, kuri upurē dzimteni, lai atriebtos valstij, ir jāpiedāvā jauna Latvijas pievilcība.

Ir vajadzīgs pārliecinošs Latvijas iekšējais tēls. XXI gadsimta sākumā "postglobālā" un "reģionalizējošā" laikmetā valsts vairs nedrīkst būt dogmatiska malā stāvētāja, jo nav jau vairs pamata. Pašu zemes iedzīvotāji signalizē, ka viņi izrādījušies svarīgāki nekā tirgus.

Valstij jākļūst daudz aktīvākai ekonomikas stratēģiskā koordinēšanā un sociālās labklājības mehānismu iedzīvināšanā. Jaunveidojamais Nacionālais attīstības plāns 2007.—2013.gadam iezīmē šādu pavērsienu uz jauno domāšanu — pirmoreiz attīstības centrā tiek likta cilvēka labklājība un sociālās dzīves kvalitāte. Tikai nedrīkst uzķerties uz jauniem brīnumlīdzekļiem, kāds nesen bija "tirgus bez robežām", bet nupat sakās esam "zinīgā sabiedrība", kas parasti izpaužas kā šauras tehnokrātiskas pieejas uzkundzēšanās attīstībai.

Vienpusīga zinātne Latvijā nebūs nekāda glābējnūjiņa, bet visas zinātnes kopā ar izglītības sistēmu, industriju, individuālo un kolektīvo enerģiju, jaunajiem kreativitātes un solidaritātes spēkiem gan varētu veidot kopējo attīstību.

Publicēšanas datums: Ceturtdiena, 2005. gada 13. oktobris.
Rubrika: (2. lpp.)