9. Marts 2008

Es te pasēdēšu stūrītī & pagruzīšos.

Nē, es neesmu vīlusies attiecībās. Cilvēkos arī ne. Tikai - nu, dumi kaut kā.
Mani uztrauc tas, ka ar katru mirkli vientulība kļūst neizturamāka.
Un tas, ka *gruzīties* nav pieņemts. Jā, man ir kauns, ka es tāda. Man ir kauns, jo kraušanās tomēr ir vājuma pazīme. Īpaši, kad tas ir tik ilgi un atkārtoti. Un tas mani iekrauj vēl dziļāk.