Struktūra - 3 vaļīgas daļas: Oda priekam, Upuris, Tirānija. postmoderni jauktas galv. varoņa un vēstītāja balsis, tā ka brīžiem nav skaidrs, kam gan tā, vietumis ienāk dialogi kā no lugām (Zellers raksta lugas, jā), bet beigas tā kā nedaudz izčākst, Zelleram, šķiet, aptrūkstas iedvesmas, galvenais varonis Nikolā tālumā saplūst ar zilganām kino gaismām, atstājot tādu "nu un?" pēcgaršu. Verdikts: Aizraujoša lektīra, bet nekāda vērtīgā lasāmviela/dižliteratūra nav, nedaudz atgādina Beigbederu vai Bankovski (stila ziņā). ***
Es šobrīd lasu - Komentāri
(ai-ai-ai) (grells) wrote in es_shobrid_lasu 9. Decembris 2012, 13:30
Florian Zeller, La Jouissance, Gallimard 2012
Par šo ir jāteic tā: ļoti VIEGLI lasāms, izklaidējošs gabals par trīsdesmitgadīgu džeku, viņa sievu, meitu, mīļākajām, laulības iziršanu, bailēm no vientulības un novecošanas, par nesekmīgiem profesionālās vietas meklējumiem, kāpšanu uz grābekļiem (atkārtotu krāpšanu), tradicionālo modeļu un sabiedrības sapistību. Darbs piebārstīts ar n-tajiem citātiem un atsaucēm uz Eiropas integrāciju, t.s. "dibinātājtēviem", kino (īpaši Godārs), mūz. (Bēthovens un ES!), filoz. (Žans Pols, Simona, mīlestības definīcija!) un lit.vēsturi (šo to var uzzināt par Jonesko un viņa saraksti ar Vatikānu, par Čoranu un viņa literāro anturāžu Parīzē). Brīžiem tas viss ne pārāk organiski iekļaujas sižetā, izskatās pēc name-dropping. Eiropas valstu saimes integrācija u. pēckaŗa interešu kopība tiek aplūkotas ģimenes kontekstā, ģimene kā Eiropas integrācijas šūniņa miniatūrā, échec (sakāve) ģimenes līmenī kā līdzība (priekšvēstnesis?) gaidāmajai pauperizācijai un sabrukumam vecajā kontinentā...? Varbūt arī ko moralizējošu šai grāmatā tur ieraudzīt, to izceļ epizodisko tēlu-slāvu sieviešu pārspīlēti nekomplicētā un nekautrīgā tiekšanās uz jouissance (tīksme, bauda, orgasms), kas iet pret tradicionālajām vērtībām, lasi, ģimenes saglabāšanu, uzupurēšanos (uz ko bija spējīgi mūsu vecāki, bet mēs vairs neesam: galvenais varonis viņiem pat nezvana, tik tālu ir aizgājis viņa egoisms!). Šie hedoniskie, egocentriskie trīsdesmitgadnieki vairāk par mīlestību ir spējīgi uz greizsirdību un indiferenci: tās šai romānā izgaismota visos iespējamos rakursos. Kāda vairs samierināšanās, kāda perspektīva?