10 Decembris 2011 @ 17:02
Andris Kivičs - Mana privātā dzīve  




http://imgur.com/a/rCS6t

"Atceros, kā viņa sēdēja vannā un raudāja. Arī man bija sūdīgi, ka nevaru ar viņu pārgulēt, bet tā nu tas bija."

"Cilvēki, kuri sacer skaistu mūziku, kuri kaut ko dod vai palīdz citiem, ir īpaši izredzēti un tādi kā Dieva vietnieki uz zemes."

"Tad kaut kādā mistiskā kārtā es iemācījos tīri sakarīgi spēlēt klavieres."

"Es biju liecinieks tam, kāpēc daudziem ir aizspriedumi pret gejiem un biseksuāliem cilvēkiem un kādā visai agresīvā veidā geji uzspiež savu, un ka ir veči, kuri bez emocijām lien bučoties pie večiem."

"Starp citu, ar Eirovīziju ir saistīts kāds mistisks gadījums, par kuru skaidrībā neesmu ticis vēl šobrīd (iespējams, gan tomēr esmu)."

"Beigās mani aizsūtīja pie vokālā pedagoga, lai gan nekad neesmu uzskatījis, ka esmu kaut kāda lakstīgala."
 
 
( Post a new comment )
[info]aka on 10. Decembris 2011 - 21:00
Es skatos, daudzi komentāri siekalojas gar Andri Kiviču.

Kādam sāp, ka Andrim jau skolas laikā pietika dūšas pie meitenēm iet. Utt.

Tā kā ieliki bildi pilnā zimērā, atvēru un kārtīgi apskatīju :D LOL

Cilvēki, kuru dzīves ir pelēkas, it kā apsmej Kiviču, un apgalvo, ka viņa dzīvē nekā nav, utt. Bet tajā pašā laikā - VIŅI TO ZINA. VIŅI TO APSPRIEŽ. Un no otras puses, varbūt tiešām Kiviča dzīvē nekā TĀDA nav, lai par to rakstītu grāmatu. Bet atšķirībā no visu citu pelēko vidus, vinš tomēr ir to uzrakstījis. Par to pašu neko. Viņam ir...

LOL. Paradokss. Ja jau viņš ir tik truls un bezjēdzīgs, tad kāpēc tik un tā ap viņu griežas dažu labu dzīves?
(Atbildēt) (Diskusija) (Link)
[info]biedronka on 10. Decembris 2011 - 21:49
Ņifiga...šajā kontekstā kivičistiskā atrauga, ko sauc, nez kāpēc, par grāmatu (laikam tāpēc, ka pēc formas tiešām izskatās kā grāmata) apspriežama vien kā kultūras (vai tās neesamības) fenomens kopējā degradācijas kontekstā.
Jā, es domāju, ka viņš ir truls un bezjēdzīgs. Un mušas arī mēdz ap šo to griezties, no tā fakta vien substance nemainās.
(Atbildēt) (Iepriekšējais) (Link)