Iespējams, daudziem no jums ir pazīstama Justeina Gordera grāmata "Sofijas pasaule", kurā vienkārši un saistoši izklāstīta filosofijas vēsture; "Īsi stāsti par gandrīz visu" līdzīgā veidā iepazīstina ar dažādiem būtiskiem zinātnes atklājumiem, sākot no Visuma rašanās līdz Mendeļejeva tabulai un kvantu fizikai un no pirmo fosiliju atrašanas līdz tektonisko plātņu teorijai (tas vismaz pirmajās trīs nodaļās, ko līdz šim esmu izlasījusi). Braisons neskopojās ar amizantu atgadījumu atstāstiem iz zinatnieku dzīvēm, un pieļauju, ka lasīt orģinālvalodā būtu vēl lielāka bauda, jo viņš izskatās visai nasks uz vārdu spēlēm.
Tā kā man patīk uzzināt dažādus praktiski ne pārāk pielietojamus faktus, ar kuriem pēc tam paspīdēt, es, protams, esmu stāvā sajūsmā par šo grāmatu; piemēram, vai jūs zinājāt, ka hipotētisko Orta mākoni, no kura nāk komētas, īstenībā sauc Epika-Orta mākonis, jo pirmais teoriju par tā eksistenci izvirzīja igauņu astronoms Ernsts Epiks? Taču visinteresantākais ir tas, ka tik daudzas teorijas par Zemi un Visumu, kas mūsdienās tiek uztvertas kā pašsaprotamas, ir izvirzītas un/vai pieņemtas pavisam nesen - pirms 50, 40 vai tikai 30 gadiem, tātad - pavisam īsi pirms manas dzimšanas. Kad mani vecāki vēl bija bērni, tas, ka Zemes garoza varētu pārvietoties, vēl šķita pat zinātnieku prātiem neaptverami.
1 raksta | ir doma