Vakaros nav iedvesmas uzrakstīt to, kas pamostoties šķita tik kairinošs un tiek glabāts vakara stundām kā saldais. Bet laikam arī putukrējums atsulojas atstājot vien pliekanu masu.
No rīta gribējās atstāstīt sapni, nē - sajūtas. Tās tik ļoti dzīvās un uzbudinošās, kad kāds maksā par tavu miesu. Maksā par katru atkailināto ķermeņa daļu. Un nav svarīgi cik, nauda vispār tobrīd nav svarīga, galvenais ir vērtības apziņa un tai pat laikā aizliegtā atļaušanās - pārdoties. Ļaut kādam par sevi samaksāt. Ne jau par pusdienām, ne par puķēm, bet par iespēju tev pieskarties, par iespēju iegūt iekāroto ķermeni. Un tas nav tas pats, kas pelnīt ar atdošanos, stāvot uz ielas. Nē, tā nav naudas pelnīšana, jo lielākais ieguvums no šīs spēles ir bauda, ne nauda.

Un es nenojautu, ka mani tas Tik Ļoti uzkurina.
Bet var jau būt, ka dzīvē viss būtu pavisam savādāk. Un pieskārieni izrādītos daudz neprasmīgāki, mēle mazāk uzstājīga, pirksti nezinātu īstās vietas un plaukstas nemācētu noliekt ķermeni Tā.