August 2006

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  
Powered by Sviesta Ciba

Bunkurs iznācis!

Jap. Un tam par godu šeit tiks iepostots viss tā saturs. Vismaz mēģināts. Kruta formatēts. Varbūt. Laikam tomēr nē. Tipa, lai n00bi varētu komentēt katru rakstu. N stuff.

„Svei­ki­ņi! Šis ir mū­su jaun­ais žur­nā­liņš, mums ļo­ti pa­ti­ka to tai­sīt, un ce­ram, ka Jums pa­tiks to la­sīt!”

 

Tra­dī­ci­jas...

 

Kat­ru rei­zi, at­ve­rot jaun­u – vai arī ne tik jaun­u – žur­nā­lu, re­dzu vie­nu un to pa­šu mas­tur­ba­tī­vo stās­tī­ju­mu par to, ko re­dak­tors vē­las pa­nākt ar sa­vu iz­de­vu­mu. Tad da­žas rin­di­ņas par at­ro­da­ma­jiem rak­stiem un ga­lā se­ci­nājums: „Ce­ru, ka Jūs at­bal­stī­siet mū­su žur­nā­lu, jo mūs­die­nu Lat­vi­jas (Krie­vi­jas, Azer­bai­džā­nas) sa­bied­rī­bā pie­trūkst ak­tu­ālas in­for­mā­ci­jas snie­dzē­ju par flo­ris­ti­ku/ho­reo­grā­fi­ju/da­tor­spē­lēm.”

 

Bet pa­rei­zi vien ir. Tra­dī­ci­jas jā­ie­vē­ro. Arī tad, ja žur­nāls ir elek­tro­nisks, bet tā fo­kuss: in­fan­ti­lā­kā iz­klai­des for­ma, kas va­rē­tu in­te­re­sēt ti­kai bēr­nus līdz 12 ga­du ve­cu­mam vai ga­rī­gi at­pa­li­ku­šus, mū­žī­gi sie­ka­lo­jo­šos trīs­des­mit­gad­nie­kus ar hen­tai ko­mik­su kau­dzi grā­mat­plauk­tā. Vis­maz tā­da sa­jū­ta ro­das, zi­not ti­pis­ko re­ak­ci­ju, kad pie­mi­nu da­tor­spē­les: sa­ru-nu biedrs vis­pirms sā­nis­ki pa­ska­tās ma­nī, ne­daudz pa­smai­da un bei­gās at­zīst, ka, jā, arī viens vi­ņa draugs ir aiz­rā­vies ar MU On­li­ne.

Žur­nā­lis­tu ra­dī­ti mī­ti? Cil­vē­ku ne­iz­pratne par da­tor­spē­ļu bū­tī­bu? Tele­vī­zi­jas fa­nu skau­dī­ba pret in­te­re­san­tā­ka ho­bi­ja ap­mā­ta­jiem?

 

Šau­bos. Da­ļē­ji, jā, pie­ļau­ju, ka tas viss ir ie­tek­mē­jis „vi­dē­jā arit­mē­tis­kā” Jā­ņa Bēr­zi­ņa uz­ska­tus par cil­vē­kiem, kas va­ka­rus pa­va­da, spē­lē­jot Ci­vi­li­za­ti­on vai Baldur’s Ga­te. Jo ne­var būt, ka spē­les var arī in­te­lek­tu­āli sti­mu­lēt. Un tās ta­ču ir tik līdz­īgas, ka at­šķi­rī­bas starp FPS un TBS nav ņe­ma­mas vē­rā.

 

To­mēr lie­lā­ko­ties par da­tor­spē­ļu pie­lī­dzi­nā­ša­nu nar­ko­ti­kām esam at­bil­dī­gi mēs pa­ši: gei­me­ri. Gan tie, kas piec­as stun­das die­nā pa­va­da, at­kal un at­kal dze­nā­jot Co­un­ter-Stri­ke, gan tie, kas mēdz uz vi­su nak­ti pa­do­ties kā­das stra­tē­ģi­jas vai RPG val­dzi­nā­ju­mam. Da­ļē­ji tā­pēc, ka šā­da ap­mā­tī­ba pa­ti par se­vi no ma­las šķiet aiz­do­mī­ga un pat bīs­ta­ma – klu­sē­jošs, pie mo­ni­to­ra sa­kum­pis tēls, no ku­ra skaļ­ru­ņiem gan­drīz ne uz mir­kli ne­beidz plūst ska­ņu strau­mes šķiet ne ma­zāk no­žē­lo­jams kā at­ka­rī­gais, kurš tu­ale­tes zil­ga­na­jā gais­mā cen­šas sa­ska­tīt vē­nas, lai ta­jās ie­lais­tu kār­tē­jo he­ro­īna de­vu.

Pro­tams, ne­at­bil­dēts pa­liek jau­tā­jums, vai mums (t.i., geimeriem) vis­pār ir va­ja­dzīgs pozitīvs paštēls. Cil­vē­ku ne­iz­prat­ne bie­ži vien ti­kai pa­pil­di­na no va­ļas­prie­ka gū­to kai­fu. Un ko gan īs­ti do­tu vis­pā­rē­ja aiz­rau­ša­nās ar spē­lēm? Jā, vairs ne­bū­tu iz­brī­nī­to ska­tie­nu, smīk­ņā­ša­nas par no­dar­bes bēr­niš­ķī­gu­mu, ie­spē­ja vieg­lāk at­rast sa­ru­nu bied­rus, ku­ri nav vien­al­dzī­gi pret spē­lēm... nē, es to­mēr to vē­los.

 

Un, ie­spē­jams, Bun­kurs va­rē­tu būt pir­mais so­lis uz to, kā prin­ci­pā vie­nī­gā vai­rāk vai ma­zāk in­te­li­ģen­tā gei­me­riem vel­tī­tā la­sām­vie­la lat­vie­šu va­lo­dā. Bet nā­kot­ne lie­lā mē­rā ir at­ka­rī­ga arī no la­sī­tā­jiem – jū­su at­sauk­smēm, ie­tei­kumiem, at­bal­sta u.t.t., u.t.jpr. Tā­pēc, ja jū­tat kaut kur sirds dzi­ļu­mos mos­ta­mies vēl­mi iz­teik­ties – vien­al­ga, uz­sla­vēt vai no­la­māt – žur­nā­la blogs vai autoru e-pasti ir īs­tā vie­ta, kur ļau­ties da­to­ri­zē­tās mū­zas li­do­ju­miem. Lai arī rak­stī­tais vis­ti­ca­māk tiks ko­lek­tī­vi ap­smiets, tas var pa­lī­dzēt sa­gla­bāt au­to­ru en­tu­zi­as­mu paš­rei­zē­jā lī­me­nī.

 

Tra­dī­ci­jas. Kā jau tei­cu.

 

Vilis „Peacemaker” Kasims

Comments