Bunkurs iznācis!
Jap. Un tam par godu šeit tiks iepostots viss tā saturs. Vismaz mēģināts. Kruta formatēts. Varbūt. Laikam tomēr nē. Tipa, lai n00bi varētu komentēt katru rakstu. N stuff.
„Sveikiņi! Šis ir mūsu jaunais žurnāliņš, mums ļoti patika to taisīt, un ceram, ka Jums patiks to lasīt!”
Tradīcijas...
Katru reizi, atverot jaunu – vai arī ne tik jaunu – žurnālu, redzu vienu un to pašu masturbatīvo stāstījumu par to, ko redaktors vēlas panākt ar savu izdevumu. Tad dažas rindiņas par atrodamajiem rakstiem un galā secinājums: „Ceru, ka Jūs atbalstīsiet mūsu žurnālu, jo mūsdienu Latvijas (Krievijas, Azerbaidžānas) sabiedrībā pietrūkst aktuālas informācijas sniedzēju par floristiku/horeogrāfiju/datorspē
Bet pareizi vien ir. Tradīcijas jāievēro. Arī tad, ja žurnāls ir elektronisks, bet tā fokuss: infantilākā izklaides forma, kas varētu interesēt tikai bērnus līdz 12 gadu vecumam vai garīgi atpalikušus, mūžīgi siekalojošos trīsdesmitgadniekus ar hentai komiksu kaudzi grāmatplauktā. Vismaz tāda sajūta rodas, zinot tipisko reakciju, kad pieminu datorspēles: saru-nu biedrs vispirms sāniski paskatās manī, nedaudz pasmaida un beigās atzīst, ka, jā, arī viens viņa draugs ir aizrāvies ar MU Online.
Žurnālistu radīti mīti? Cilvēku neizpratne par datorspēļu būtību? Televīzijas fanu skaudība pret interesantāka hobija apmātajiem?
Šaubos. Daļēji, jā, pieļauju, ka tas viss ir ietekmējis „vidējā aritmētiskā” Jāņa Bērziņa uzskatus par cilvēkiem, kas vakarus pavada, spēlējot Civilization vai Baldur’s Gate. Jo nevar būt, ka spēles var arī intelektuāli stimulēt. Un tās taču ir tik līdzīgas, ka atšķirības starp FPS un TBS nav ņemamas vērā.
Tomēr lielākoties par datorspēļu pielīdzināšanu narkotikām esam atbildīgi mēs paši: geimeri. Gan tie, kas piecas stundas dienā pavada, atkal un atkal dzenājot Counter-Strike, gan tie, kas mēdz uz visu nakti padoties kādas stratēģijas vai RPG valdzinājumam. Daļēji tāpēc, ka šāda apmātība pati par sevi no malas šķiet aizdomīga un pat bīstama – klusējošs, pie monitora sakumpis tēls, no kura skaļruņiem gandrīz ne uz mirkli nebeidz plūst skaņu straumes šķiet ne mazāk nožēlojams kā atkarīgais, kurš tualetes zilganajā gaismā cenšas saskatīt vēnas, lai tajās ielaistu kārtējo heroīna devu.
Protams, neatbildēts paliek jautājums, vai mums (t.i., geimeriem) vispār ir vajadzīgs pozitīvs paštēls. Cilvēku neizpratne bieži vien tikai papildina no vaļasprieka gūto kaifu. Un ko gan īsti dotu vispārēja aizraušanās ar spēlēm? Jā, vairs nebūtu izbrīnīto skatienu, smīkņāšanas par nodarbes bērnišķīgumu, iespēja vieglāk atrast sarunu biedrus, kuri nav vienaldzīgi pret spēlēm... nē, es tomēr to vēlos.
Un, iespējams, Bunkurs varētu būt pirmais solis uz to, kā principā vienīgā vairāk vai mazāk inteliģentā geimeriem veltītā lasāmviela latviešu valodā. Bet nākotne lielā mērā ir atkarīga arī no lasītājiem – jūsu atsauksmēm, ieteikumiem, atbalsta u.t.t., u.t.jpr. Tāpēc, ja jūtat kaut kur sirds dziļumos mostamies vēlmi izteikties – vienalga, uzslavēt vai nolamāt – žurnāla blogs vai autoru e-pasti ir īstā vieta, kur ļauties datorizētās mūzas lidojumiem. Lai arī rakstītais visticamāk tiks kolektīvi apsmiets, tas var palīdzēt saglabāt autoru entuziasmu pašreizējā līmenī.
Tradīcijas. Kā jau teicu.
Vilis „Peacemaker” Kasims
Comments