Bunkurs

Jap. Un tam par godu šeit tiks iepostots viss tā saturs. Vismaz mēģināts. Kruta formatēts. Varbūt. Laikam tomēr nē. Tipa, lai n00bi varētu komentēt katru rakstu. N stuff.

„Svei­ki­ņi! Šis ir mū­su jaun­ais žur­nā­liņš, mums ļo­ti pa­ti­ka to tai­sīt, un ce­ram, ka Jums pa­tiks to la­sīt!”

 

Tra­dī­ci­jas...

 

Kat­ru rei­zi, at­ve­rot jaun­u – vai arī ne tik jaun­u – žur­nā­lu, re­dzu vie­nu un to pa­šu mas­tur­ba­tī­vo stās­tī­ju­mu par to, ko re­dak­tors vē­las pa­nākt ar sa­vu iz­de­vu­mu. Tad da­žas rin­di­ņas par at­ro­da­ma­jiem rak­stiem un ga­lā se­ci­nājums: „Ce­ru, ka Jūs at­bal­stī­siet mū­su žur­nā­lu, jo mūs­die­nu Lat­vi­jas (Krie­vi­jas, Azer­bai­džā­nas) sa­bied­rī­bā pie­trūkst ak­tu­ālas in­for­mā­ci­jas snie­dzē­ju par flo­ris­ti­ku/ho­reo­grā­fi­ju/da­tor­spē­lēm.”

 

Bet pa­rei­zi vien ir. Tra­dī­ci­jas jā­ie­vē­ro. Arī tad, ja žur­nāls ir elek­tro­nisks, bet tā fo­kuss: in­fan­ti­lā­kā iz­klai­des for­ma, kas va­rē­tu in­te­re­sēt ti­kai bēr­nus līdz 12 ga­du ve­cu­mam vai ga­rī­gi at­pa­li­ku­šus, mū­žī­gi sie­ka­lo­jo­šos trīs­des­mit­gad­nie­kus ar hen­tai ko­mik­su kau­dzi grā­mat­plauk­tā. Vis­maz tā­da sa­jū­ta ro­das, zi­not ti­pis­ko re­ak­ci­ju, kad pie­mi­nu da­tor­spē­les: sa­ru-nu biedrs vis­pirms sā­nis­ki pa­ska­tās ma­nī, ne­daudz pa­smai­da un bei­gās at­zīst, ka, jā, arī viens vi­ņa draugs ir aiz­rā­vies ar MU On­li­ne.

Žur­nā­lis­tu ra­dī­ti mī­ti? Cil­vē­ku ne­iz­pratne par da­tor­spē­ļu bū­tī­bu? Tele­vī­zi­jas fa­nu skau­dī­ba pret in­te­re­san­tā­ka ho­bi­ja ap­mā­ta­jiem?

 

Šau­bos. Da­ļē­ji, jā, pie­ļau­ju, ka tas viss ir ie­tek­mē­jis „vi­dē­jā arit­mē­tis­kā” Jā­ņa Bēr­zi­ņa uz­ska­tus par cil­vē­kiem, kas va­ka­rus pa­va­da, spē­lē­jot Ci­vi­li­za­ti­on vai Baldur’s Ga­te. Jo ne­var būt, ka spē­les var arī in­te­lek­tu­āli sti­mu­lēt. Un tās ta­ču ir tik līdz­īgas, ka at­šķi­rī­bas starp FPS un TBS nav ņe­ma­mas vē­rā.

 

To­mēr lie­lā­ko­ties par da­tor­spē­ļu pie­lī­dzi­nā­ša­nu nar­ko­ti­kām esam at­bil­dī­gi mēs pa­ši: gei­me­ri. Gan tie, kas piec­as stun­das die­nā pa­va­da, at­kal un at­kal dze­nā­jot Co­un­ter-Stri­ke, gan tie, kas mēdz uz vi­su nak­ti pa­do­ties kā­das stra­tē­ģi­jas vai RPG val­dzi­nā­ju­mam. Da­ļē­ji tā­pēc, ka šā­da ap­mā­tī­ba pa­ti par se­vi no ma­las šķiet aiz­do­mī­ga un pat bīs­ta­ma – klu­sē­jošs, pie mo­ni­to­ra sa­kum­pis tēls, no ku­ra skaļ­ru­ņiem gan­drīz ne uz mir­kli ne­beidz plūst ska­ņu strau­mes šķiet ne ma­zāk no­žē­lo­jams kā at­ka­rī­gais, kurš tu­ale­tes zil­ga­na­jā gais­mā cen­šas sa­ska­tīt vē­nas, lai ta­jās ie­lais­tu kār­tē­jo he­ro­īna de­vu.

Pro­tams, ne­at­bil­dēts pa­liek jau­tā­jums, vai mums (t.i., geimeriem) vis­pār ir va­ja­dzīgs pozitīvs paštēls. Cil­vē­ku ne­iz­prat­ne bie­ži vien ti­kai pa­pil­di­na no va­ļas­prie­ka gū­to kai­fu. Un ko gan īs­ti do­tu vis­pā­rē­ja aiz­rau­ša­nās ar spē­lēm? Jā, vairs ne­bū­tu iz­brī­nī­to ska­tie­nu, smīk­ņā­ša­nas par no­dar­bes bēr­niš­ķī­gu­mu, ie­spē­ja vieg­lāk at­rast sa­ru­nu bied­rus, ku­ri nav vien­al­dzī­gi pret spē­lēm... nē, es to­mēr to vē­los.

 

Un, ie­spē­jams, Bun­kurs va­rē­tu būt pir­mais so­lis uz to, kā prin­ci­pā vie­nī­gā vai­rāk vai ma­zāk in­te­li­ģen­tā gei­me­riem vel­tī­tā la­sām­vie­la lat­vie­šu va­lo­dā. Bet nā­kot­ne lie­lā mē­rā ir at­ka­rī­ga arī no la­sī­tā­jiem – jū­su at­sauk­smēm, ie­tei­kumiem, at­bal­sta u.t.t., u.t.jpr. Tā­pēc, ja jū­tat kaut kur sirds dzi­ļu­mos mos­ta­mies vēl­mi iz­teik­ties – vien­al­ga, uz­sla­vēt vai no­la­māt – žur­nā­la blogs vai autoru e-pasti ir īs­tā vie­ta, kur ļau­ties da­to­ri­zē­tās mū­zas li­do­ju­miem. Lai arī rak­stī­tais vis­ti­ca­māk tiks ko­lek­tī­vi ap­smiets, tas var pa­lī­dzēt sa­gla­bāt au­to­ru en­tu­zi­as­mu paš­rei­zē­jā lī­me­nī.

 

Tra­dī­ci­jas. Kā jau tei­cu.

 

Vilis „Peacemaker” Kasims