bezgalīgais stāsts

redz:

No šīm pēkšņajām dusmām es atceros kādu notikumu.

"Es esmu nācis runāt ar Pitonu," noteicu vienam no viņa rokaspuišiem. Viņš uzreiz kaut ko noteica, bet nesadzirdēju, jo biju aizdomājies ar to, ko Pitonam teikšu. Mani pavadīja līdz kādai istabai un teica: "Gaidi."
Pēc mirkļa ienāca pats Pitons un apsēdās savā krēslā.
 "Lūdzu, sēdies," noteica Pitons. "Zin, es jau jutu, ka tu atnāksi."
"Maita," nodomāju. Apsēdos un teicu: "Man vajag viņu atpakaļ."
"Ko ta nu tā uzreiz? Varbūt vēlies kaut ko dzeramu?"
"Neesmu šeit, lai dzertu. Tātad?"
"Ko tu man vari piedāvāt?"
Uzliku uz galda somu, atvēru un teicu: "75 krašeri."
"Nāc," un ieveda mani blakusistabā. Uz zemes gulēja Raiss ar aizsietu muti. Viņi viņam bija noņēmuši kājas.
"Tā bija pašaizstāvība," Pitons nosmēja.
Izgāju no istabas, paņēmu somu un devos prom.

Tā bija viena no lielākajām kļūdām, ko esmu savā mūžā izdarījis.
Esam nonākuši pie bāra.