tāda sajūta, ka lielie rakstītāji savās mazajās un, atvainojos, sapistajās smadzenītēs ir sajutušies kā neatklātie dārgumi literatūrā - jaunie rakstnieki, jaunie literāti, kā nu kuram tīk.
varbūt tā būtu publicitāte, bet tā būtu slikta publicitāte (nepiekrītu teicienam, ka vienalga, ka tik publicitāte), turklāt, ja tāda publicitāte vispār būtu, tad cibai tiktu pievērsta pastiprināta uzmanība, un pavisam drīz jau mūsu īstie vārdi, dzīvesvietas un tizlības taptu zināmas pub-lis-ki. beigtos viss ar to, ka arī cibai būtu finito, un Latvijā būtu daudz jaunu degradējušos talantu, iedomīgu jampampiņu.
(un tas vēl tikai skatoties uz šo ideju ar humoru)