|
From: | sissy |
Date: |
21. Februāris 2011 - 23:49 |
|
|
|
(Link) |
|
Nē - uz jautājuma pirmo daļu;
Jā - uz jautājuma otro daļu;
P.S. Problēma jau nav cilvēka stabilitātē vai nestabilitātē, ieročos vai vēl nez kur, bet gan veidā, kā tiek risināti konflikti, un robežās, ko katrs personīgi ir gatavs pārkāpt. Ja tev ir vajadzīgs ierocis, tad jautājums - kādam mērķim un kādos apstākļos tu esi to gatavs pielietot.
Konkrēti es ieroci izmantotu tikai, dodoties medībās (dzīvnieku, nevis cilvēku) vai apmeklējot šautuvi. Pārējā laikā ierocis atrastos seifā, kā to paredz kāds tur tas likums par ieroču glabāšanu utt. Abi minētie pasākumi ir stingri reglamentēti, tāpēc īpašu iespēju ļauties garīgajai stabilitātei vai nestabilitātei te nav.
Pavisam citādi ir, ja tu grasies ar ieroci iziet sabiedrībā. Personīgi man stresu radītu jau tas vien, ka ierocis ir līdzi, jo tādā veidā es apliecinu gatavību likt viņu lietā. Vienīgā nelaime, ka šajā gadījumā nepieciešamība lietot ieroci atkarīga no katra paša situācijas izvērtējuma: cik bīstama tā ir, cik lielas iespējas ir atrisināt konfliktu sarunu ceļā, cik kritiska tā ir, lai par vienīgo izeju atzītu šaujamieroča izmantošanu un otra ievainošanu vai nogalināšanu.
Un te arī sākas problēmas, jo visas minētās nianses var kļūt līdz absurdam subjektīvas - kāds var saskatīt nāves draudus no cilvēka, kurš nejauši uzgrūdies virsū pūlī, bet cits vēl apsvērs briesmas, ja kāds viņam tēmēs ar ieroci sejā. Līdz ar to, šajā gadījumā cilvēka psiholoģiskais stāvoklis ir ļoti no svara. Ne tik daudz, atzīstot viņu par apveltītu ar veselo saprātu vai ne, bet akcentu liekot tieši uz viņa spēju kontaktēties ar citiem cilvēkiem, prasmi tikt galā ar spriedzes situācijām un tamlīdzīgām lietām.
Un vēl. Mani ļoti kretinē, ka šobrīd akcents tiek likts tieši uz šaujamieročiem. It kā tas būtu vienīgais veids, kā otru savainot. Tikpat labi var apspriest tēmas par psiholoģisko sagatavotību, rīkojoties ar sērkociņiem, mājsaimnieces virtuves nazi, beisbola nūju, pusizdzertu alus pudeli un pat pildspalvu, ar kuru - jei bogu - var taču niknumā aci izbakstīt (ja labi pacenšas). Ja reiz problēma tiek saskatīta ieročos, nevis cilvēkos, kas ar tiem rīkojas, tad patiesībā lielāko daļu priekšmetu no ikdienas nāktos aizvākt, kamēr nav atbilstoša izziņa, ka pratīsies tos izmantot atbilstoši tam paredzētajiem mērķiem.