Un kurš ir teicis, ka laimes definīcija darbojas tagadnē? Es nezinu kā tu, bet es pavisam skaidri redzu laika esamību, un tikpat skaidri es redzu, ka kādu dienu es nomiršu, un uz tā fona, godīgi sakot, tagadne elementāri zaudē savu "absolūto" vērtību. Nav nozīmes tam, kā es jūtos šodien, ja rīt es būšu nelaimīgs, parīt - uz nāvi slims, bet aizparīt - miris un varbūt pat ellē. Tas, ka reklāmas un mode uz ielām mainās katru nedēļu, nenozīmē, ka visa mūsu dziļākā būtība mainās tam līdzi. Pastāv absolūti, laikam pāri stāvoši kritēriji, kuri, lai ko arī neteiktu zombīgie pozitīvisma pumpētāji, nav ideālajā stāvoklī, un ārpus tās "laimes", kura tev vienu minūti liek justies labi, otru - sūdīgi, tev nav pilnīgi nekādu garantiju uz jebko līdzīgu priekam, apmierinājumam vai laimei. Ja tev atņemtu visus tos štruntiņus, kuros tu smelies savu "laimi" jeb tīksmi vai sauc kā gribi, kas gan tur paliktu? Pliks un izmisis gaļas gabals bez jēgas un cerības. Neko sev, laime...
|