| |
[26. Maijs 2009|16:08] |
|
Kur rīt agri no rīta var dabūt stilīgu ziedu pušķi? Man šovakar arī nav laiks tādu dabūt. |
|
|
| Darba jociņi |
[26. Maijs 2009|16:37] |
Man vieni klienti ļoti sašauti par notikušo zvana, ka viņi ir izmantojuši pakalpojumu Vācijā, norēķinājušies ar kredītkarti un tagad saņem vēstuli skaidrā vācu valodā, kaut ko par tiesu, kaut ko par maksāšanu un vēl kaut kādu kopiju no tiesas vai notāra, plus vēl rēķinu. Esot sapratuši to, ka darījums ar kredītkarti nav noticis un tagad jāskaita naudu uz kontu. Bet pārbaudot kredītkaršu izrakstus tomēr darījums ir noticis.
Tagad zvanu 7 reizes un runāju ar 4 dažādiem vācu kolēģiem. Pirmie saka, ka darījums ir noticis un brīnās, kas par vēstuli. Beigās mani savieno ar grāmatvedību, bet pat tur neviens nezina, kā man pateikt angliski, ka viņiem ir maksātnespēja. Un pēc krutās Vācijas likumiem ir jāizsūta informācija par to visiem, ar kuriem ir atvērti konti.
Visu uzzināju, latviešu klientei izskaidroju, visi laimīgi.
Bet tas tikai parāda to, ka mūsu nozare bruks, ja pat lielajā Vācijā, kur viņiem bija simtiem filiāļu un megaliels uzņēmums, ir izsludināta maksātnespēja, tad mums ar mūsu vienu biroju būs baigi jāžņaudzās, lai izdzīvotu.
Ar vāciešiem man vispār ir bail runāt par krīzi - es pārāk ticēju viņu ordnungam un spēcīgajām struktūrām. Bet naudiņa trūkst visur. Jo to Zimbabves strādnieciņu ar beigto zirgu 2034. gadā sapelnīto naudu jau paspējām notērēt, bet strādnieciņš nomira jau vakar un nekad nesapelnīs to, ko mēs notērējām. |
|
|
| |
[26. Maijs 2009|17:51] |
A varbūt nebraukt uz Stambulu jūnijā, bet ču ču uzkrāt naudu un aizbraukt taču vienreiz uz Izraēlu? Hmm? Tikko darba sakarā meklēju vietas nosaukumu - nu tjipa pilsētu, ko visi dēvē par Dead Sea, bet īstenībā taču tas ir Ein Bokek. Un dikti sakārojās. Droši vien diezgan padārgi, bet nu - vajag arī emocijas.
Un riktīgi dīvaini bija Izraēlas kolēģu mājas lapā lasīt tos vietu nosaukumus, kur vismaz puse no tiem nāk prātā ar Bībeles stāstu notikumiem. |
|
|
| |
[26. Maijs 2009|23:50] |
Šodien es skrēju darbā pa trepēm, nez kuro reizi, un man nāca atklāsme - kāpēc es daru to, kas man riebjas? Man taču ir jāstrādā ar bērniem un jauniešiem, jābūt skolotājai. Vecmeitai. Komplektā. Bet patiešām - jāpamācās pedagoģija un aidā. Līdz nākamai ģeniālai atklāsmei. |
|
|