| Piektdienas vakars Stambulā |
[26. Jun 2010|09:55] |
Rīgas lidostā nošokējos, cik daudz cilvēku gaida uz check-in uz Stambulu. Lidmašīna bija pilna - es sen nebiju lidojusi tik pilnā reisā. Es dabūju nevis loga vai ejas vietu, bet to vidējo. Starp diviem turku vīriešiem. Tad, kad katrs no viņiem laiku pa laikam šķielēja mana dekoltē virzienā (atvainojiet, tādu dotumu man nav, lai tur baigi kaut ko vajadzētu pētīt un visam papildus - arī tas dekoltē bija piedienīgs pat Turcijas standartiem, Latvijā vispār puritānisks), es ievēlējos, ka gribu kā Turcijā - sievietes sēž ar sievietēm un vīrieši ar vīriešiem - tā vismaz ir visos starppilsētu autobusos. Bet tas tāds sīkums, ko ātri aizmirsu, īpaši, kad uzvilku žaketi un kaklu notinu ar zīda šalli.
Es kārtējo reizi fanoju par THY apkalpošanu. Un ja tādu ēdienu, kādu viņi spēj nodrošināt lidmašīnā, servētu, piemēram, klosterī, es varētu mierīgu sirdi iet uz klosteri un nedomāt par nekādām citām pasaulīgām raizēm. Ja jūs uztvērāt ideju tikai par klosteri, tad tas ir nepareizi. Galvenais ir - tas ēdiens ir kā labākajos restorānos: es ēdu un murrāju, cik labs. Un es daudz esmu savā dzīvē nobaudījusi un pēdējā laikā nav bieži, ka spēju par ēdienu tā sajūsmināties.
Tad vēl bija detaļa, kad pie loga sēdošais turks gribēja apmeklēt labierīcības, bet ejas pusē sēdošais bija iesnaudies, tad es atteicos viņu modināt un ļāvu to otram turkam izdarīt. Un man atkal vājprātīgi sāpīgi aizkrita ausis.
Mans namatēvs Orčuns uz lidostu bija braucis 2 stundas - tikai par stundu mazāk nekā es lidoju no Rīgas. Bet tā ir piektdiena Stambulā un tas ir normāli. Plus vēl pāris stundas pirms manas ielidošanas Ataturk lidostā tur bija ~2000 futbola fani ieradušies sveikt jauno pārpirkto portugāļu spēlētāju. Nākamajā dienā avīzē skatījos bildes par šo mega notikumu vietējā futbola pasaulē - labi, ka tas bija vairākas stundas pirms manas ielidošanas, jo es nezinu, kā pārciestu šo ārprātu.
No lidostas braucām uz Şişli Kültür ve Ticaret Merkezi (http://en.wikipedia.org/wiki/Cevahir_Mall) izņemt festivāla biļetes vietējā biļešu paradīzē. :) Es biju aizmirsusi, ka pie ieejas iepirkšanās centros vispirms pārbauda a/m bagāžas nodalījumu un pēc tam arī jāiziet cauri metāla detektoram. Tā kā bija paredzēts doties ārpus mājas, tad arī paēdām zivju restorānā. Mans namatēvs ļoti grib praktizēt krievu valodu, tāpēc daudz runājām krieviski. Man pašai ir kauns, ka tik slikti zinu šo valodu, bet salīdzinot ar viņu, es runāju gandrīz kā native Russian. Bet salīdzināt nav labi un pareizi.
Pēc tam devāmies mājās, pa ceļam vēl iepērkot kaut kādu pārtiku piemājas veikaliņā un satiekot kaut kādus radiniekus, ar kuriem no mašīnas neizkāpjot vajadzēja apsveicināties, vajadzēja paskaidrot, kas es tāda par tālu zemju skaistuli un saņemt sveicienus visai ģimenei. Pēc tam īsinājām laiku līdz iziešanai no mājas ar Wii - spēlējām the Beatles dziesmas - es uz ģitāras, namatēvs uz bungām. Diezgan izklaidējoši :) Tikai man liekas, ka citai vecuma grupai, bet ko tur daudz. Tad vēl zvanīja visādi draugi, kuri visi tika informēti, ka esmu šeit un kur tad mēs tajā vakarā dosimies. |
|
|
