Aiz raujošā rutīna
Aiz raujošā rutīna
- Līdzjušana informācijas sabiedrībā
- 1/8/15 10:54 am
- Jo radījums ir līdzīgāks mums, jo dziļāku līdzjūtību mums izraisa šī radījuma ciešanas. Ikviens tak kādreiz ir vardarbīgi nogalinājis slieku, sadistiski un neizjūtot nekādus sirdsapziņas pārmetumus maucot to uz uzasināta durkļa, un it kā ar to vēl nepietiktu, pēc tam to slīcinājis un cerējis, ka sliekas agoniju pagarinās zivs kodieni. Slieka ir kaut kas svešs, nelīdzīgs mums, tās agoniju kustības mums ne ar ko neasociējas. Līdzīgi ir ar zivīm, kukaiņiem, gliemežiem un daudziem citiem mums nelīdzīgiem radījumiem. Kaut cik līdzjūtību mēs sākam izjust abiniekiem, jo tie ekstremitāšu skaita un orgānu izvietojuma ziņā pamazām sāk līdzināties mums. Evolūcijas zarā nonākot līdz zīdītājiem līdzjūtības līmenis ir palielinājies daudzkārtīgi. Atšķirībā no zemākiem radījumiem zīdītāji mokās izdveš mums saprotamas skaņas, rada pazīstamas mīmikas un asociējās mums ar kaut ko cilvēcisku. Vēl lielāku līdzjūtību izraisa situācijas, kurās attiecīgais zīdītājs mums ir personiski pazīstams, esam tam devuši vārdu un dzīvojuši ar to vienā teritorijā.
Gluži tā pat ir ar cilvēkiem. Būsim godīgi, nu nepiš taču nevienam tie 130 bojā gājušie Turkmenistānas vilciena katastrofas upuri. Mūs krietni vairāk uztrauc vecmāmiņa, kura ir lauzusi gūžas kaulu. Turkmenistānas upuri mūs sāk uztraukt tajā brīdī kad mediji parāda katastrofas kadrus, sadragātos ķermeņus un raudošos radiniekus. Šajā brīdī iedarbojas smadzeņu empātijas apgabali un mēs spējam just līdzi šiem cilvēkiem. Bet te atkal ir svarīgas prioritātes un līdzjūtības intensitāte. Vecmāmiņai tomēr mēs jūtam līdzi vairāk, protams, ja viņa visu mūžu nav bijusi riebīga kuce, īdējusi par savām kaitēm un manipulējusi ar apkārtējiem.
Katru dienu Latvijā mirst kaudze ar cilvēkiem, kuriem teorētiski valsts varētu finansiāli palīdzēt un ārstēt viņu kaites. Ik pa brīdim kaut kur medijos parādās agresīvs raksts par to, ka valsts atsakās vai neprot glābt viena vai otra cilvēka dzīvību. Žurnaļugas pat nekaunīgi atļaujas par to vainot Nacionālā veselības dienesta direktoru, jo viņa paraksts ir uz attiekuma. Viņš redz esot necilvēks un viņam nerūpot cilvēku dzīvība. Valsts, diemžēl, vai arī paldies dievam nevar piešķirt finansējumu balstoties uz emocionālu argumentāciju. Pastāv zināma kārtība atbistoši kurai tiek piešķirti valsts apmaksātie medicīnas pakalpojumi. Šīs sistēmas mērķis ir kvantitāte. Vai pareizi ir glābt viena cilvēka dzīvību par 200 000 Eur vai 20 cilvēku dzīvību katram piešķirot 10 000 Eur. Domājams, ka uz šo jautājumu viennnozīmīgi nevar atbildēt neviens, bet ja mēs domājam valstiski, tad otrais variants ir noteikti korektāks. Es negribētu būt Māra Taubes vietā, kuram ir jāparaksta šādi dokumenti. Bet nu viņš ir pametis amatu, redzēsim kas būs nākamais suiciālais cilvēks, kas nāks šajā amatā.
Visa šī garā prelūdija bija paredzēta tikai tāpēc, lai es pēc iespējas precīzāk varētu aprakstīt savu nepatiku pret pēdējā laika mediju bezatbildību. Ik pa brīdim nez no kurienes tiek izrauts kāds cietējs, nez kāpēc visbiežāk bērns. Nav noslēpums, ka pret neproporcionāli lielām galvām un acāboliem mēs izjūtam krietni lielākas simpātijas un līdzjūtību. Tālāk mēs tiekam detalizēti iepazīstināti ar šī saslimušā cilvēka kaiti, dzīves gājumu un radinieku emocijām. Tas tiek darīts, lai mēs sāktu izjust līdzjūtību pret šo cilvēku. Nākamais solis ir nolamāt valsti, kura ir tik riebība, ka atsakās glābt šī cilvēka dzīvību. Kam seko labdarības naudas vākšanas pasākumi. Nauda tiek saziedota, cilvēks iespējams izārstēts, visi laimīgi.
Man nav nekas pret labdarību, un tas ir vienkārši super, ka cilvēki ziedo naudu citu ārstēšanai, man visā šajā situācijā ļoti nepatīk 2 lietas. Nekompetenta un emocionāla valsts zākāšana, kas mēdz nonākt līdz destruktīviem uzbraucieniem konkrētiem cilvēkiem. Otrkārt. Nekorekti ir tas, ka mediji ir tie, kuri zināmā mērā izvēlas kas dzīvos un kas mirs. Medijiem diemžēl ir tendence uz populismu un manipulācijām un man nešķiet, ka mediji ir tas labākais nevalstiskā finansējuma pārdalītājs. Vai kāds ir dzirdējis medijos par 35 gadīga zinātņu doktora dzīvības glābšanu, vai 40 gadīgas skolotājas. Šo cilvēku ieguldījums sabiedrībā jau pašlaik ir krietni lielāks par bērnu, šādu cilvēku dzīvības glābšanai teorētiski būtu jābūt prioritātei.
Cik esmu sapratis, tad mūsu valstī ir ārkārtīgi švakas labdarības tradīcijas, kuras pēdējā laikā attīstoties mūsu eiropizācijai sāk nedaudz advancēties. Labdarībai būtu jābūt normālai parādībai, kurā pēc noklusējuma piedalās bagātākie sabiedrības pāstāvji. Un tad nu labdarības organizācijas ir tās, kuras izvēlās kādā veidā finansējumu sadalīt un pēc kādiem principiem. Pašreizējā situācija, kurā dabū tas, kurš izvazātāks pa medijiem un skaļāk bļauj ir nepieņemama.
-
7 commentsLeave a comment
- Sapņu mājas Blatezerā
- 12/15/14 05:34 pm
- Uzdūros rakstam, kurā kāds žurnaļuga apkopojis ss.lv dārkākos māju piedāvājumus. Dažas no aprakstītajām mājām atrodas manā dzimtajā Baltezera krajā. Visiem tak ir zināms, ka Baltezerā dzīvo tikai sabiedrības krējums, bagātie sportisti un Raimonds Pauls. Jau kopš bērnības laikiem man ir nācies skaidrot, ka dzīvoju personīgajā trīspodjezdu piecstāvu mājā, kura vēl līdz šim brīdim nav zaudējusi savu lielākās daudzdzīvokļu mājas statusu visā plašajā Baltezerā.
Dzīve tur savulaik bija diezgan mierīga, ceļi neremontēti un alkoholiķu daudzums sastādīja lielu daļu no populācijas. Bet tad sākās treknie gadi un ikviens trekno gadu spekulants pēkšņi sāka izjust nepieciešamību uzbūvēt sev privātmāju Baltezera apkaimē. Pagastvecis priecīgs notirgoja zemes gabalus un Baltezera austrumu krastā mājas sāka augt kā sēnes. Daži bija tik prātīgi, ka mājas būvēja applūstošajā zonā un pavasaru plūdu laikā mājās nokļūt varēja tikai ar laivu. Daži citi ātri vien savas miljonāru mājas centās nogrūst brīvajā tirgū, citi dzīvo laimīgi vēl šo balt dien.
Problēmas drīz sākās trīspodjezdu piecstāvu mājas iemītniekiem. Neskatoties uz to, ka visiem biezajiem mājas īpašniekiem naudas netrūka mājas un mašīnas iegādei, viņi nu nekādīgi nespēja nomenedžēt atkritumu problēmu. Straumēm vien pa vakariem pie mūsu piemājas miskastes piebrauca biezie džipi, lai izmestu savas bagātības. Situācija pēc kāda laika kļuva nekontrolējama, jo miskastes šādā veidā tika piepildītas pāris dienu laikā, un atkritumu izvešana, kā zināms, nav bezmaksas pakalpojums. Un tā sākās atkritumu kari.
No sākuma tika mēģināts biezos kaunināt, bet tas nelīdzēja, viņi runāja pretī un dažkārt pat draudēja. Pēc tam tika veikta miskašu pāvietošana tālāk no ceļa, lai viņiem savu nekrietno darbu padarīt būtu grūtāk. Bet tas arī nelīdzēja, jo biezie savus atkritumus atstāja vai nu vēsturiskajā atkritumu izmešanas vietā, vai arī nakts aizsegā tomēr ielavījās un izmeta savus jaunajā novietnē. Tagad laikam problēma ir atrisināta, jo pagastveči sataisījuši iepirkumu un cenšas visiem uzspiest viena konkrēta utilizācijas kantora pakalpojumus. Dzīve nu var atgriezties vecajās sliedēs, Baltezera atkritumu traģēdija ir novērsta.
-
5 commentsLeave a comment
- Kinovakari
- 11/11/14 12:30 am
- Boyhood ir pilnīgs wow. Filmēta 12 gadu garumā ar vieniem un tiem pašiem aktieriem, kas lēnām noveco kameras priekšā. Nebiju domājis, ka ikdienišķas situācijas un dialogus var attēlot tik interesantā un emocionāli piesaistošā veidā, sižetu neappludinot ar pavērsieniem un pārsteiguma elementiem. Absolūti must see.
-
0 commentsLeave a comment
- Par atpakaļrāpuļiem
- 11/10/14 04:43 pm
- Saistībā ar pēdējā laika liesmojošajām homofobu un liberastu cīņām iegrimu dziļās pārdomās par atpakaļrāpuļiem. Atpakaļrāpuļi pēc neoficiālās interneta definīcijas ir tie, kas atsakās pieņemt jaunākās sociālās, tehnoloģiskās, ekonomiskās un citas novitātes un tendences, bet pieturas pie pārbaudītām vērtībām, dažos gadījums pat aktīvi protestējot pret jaunajām tendencēm. Var viņus arī dēvēt par konservatīvajiem vai daudzos citos vārdos. Es, kā jau sevi cienošs liberasts, vienmēr esmu atpakaļrāpuļus uzskatījis kā parādību, kas dabiskā nāvē izmirs līdz ar paaudžu maiņu. Viņu uzskati un pārliecība parasti ir balstīta uz emocionāla rakstura argumentiem un nevēlēšanos mainīties līdzi. Iespējams nekorekti, bet arī homofobiju es uzskatu kā pārejošu tendenci, nu vismaz par tādu uzskatu kopumu, kam gadiem ejot būs tendence iznīkt un kļūt par marginālu parādību, līdzīgi kā tas notiek rietumīgākās valstīs. Līdzīgi kā tas ir noticis ar rasismu, nacionālismu, un sieviešu līdztiesības neatbalstīšanu. Starp citu, vienmēr esmu uzjautrinājies par to, ka homofobi bieži vien korelē ar nacionālistiem.
Liberāli domājošajiem cilvēkiem visa pamatā ir cilvēku brīvība. Brīvība būt gejam un nēģerim, brīvība precēties ar citas rases pārstāvi, brīvība slaucīt dibenu ar kreiso roku un pat brīvība nodarboties ar kaut ko tik briesmīgu kā nūjošana un powerwalkings. Pie viena praktizējot savas brīvības, tev ir tiesības nesaskarties ar citu nosodījumu. Tas viss protams līdz robežai kamēr tas kaut kā drastiski neaizskar citu cilvēku brīvības.
A kas, ja nu pēkšņi atpakaļrāpuļiem ir taisnība un mēs te ar savu liberasmu patiešām vedam rietumu civilizāciju (ha, ha, rietumu civilizācija, tā drīz norietēs, ha) pretīm lēnai bojāejai. Ja nu patiešām piešķirot sievietēm vienādu statusu ar vīriešiem mēs esam radījuši sabiedrību, kurā sievietes vairs nav tik ļoti motivētas dzemdēt bērnus, līdz ar to ilgtermiņā esam izraisījuši iedzīvotāju skaita mazināšanos. Ja nu piešķirot melnādainajiem vienādas tiesības ar baltādainajiem esam sačakarējuši darba tirgu un ekonomiku. Bet varbūt esot ļoti liberāliem pret citām reliģijām esam ievazājuši pie sevis kaudzi islamistu, kuri mūs pēc kāda laika izskaudīs. Varbūt mazinoties antisemītisma atbalstītāju skaitam žīdi drīz valdīs pār pasauli (tb pār pāri palikušajiem islāmistiem). Un varbūt patiešām apziņa, ka būt homoseksuālistam ir normāli, kaut kādā negatīvā veidā ilgtermiņā ietekmēs sabiedrību.
Bet tas nekas, toties mums neviens nevar atņemt brīvību ņemt un iznīkt.
-
13 commentsLeave a comment
- Par svarīgo
- 10/29/14 06:06 pm
- Iespējams dēļ iedzimtā vai arī dzīves gaitā iegūtā stulbuma mani joprojām mulsina cilvēku viedokļa daudzums internetā un ārpus tā. Patiesībā jau nedaudz skumji, ka man tā viedokļa ir tik maz, dažkārt tomēr gribas parunāt ar cilvēkiem par lietām. Lasu ziņu portālus, bet viedokli kā nevaru tā nevaru nekur sevī atrast.
Izvirza Seili izglītības un zinātnes ministra amatam
Šīs iestādes sakārtošana ar minstru rotācijas palīdzību ir apšaubāma. IZM spētu darboties normāli tikai pēc citplanētiešu invāzijas vai arī ja 18 gadus no vietas Latvijā nedzimtu bērni.
Dzīvā reportāža: Rīgas «Dinamo» - HK «Šoči»
Jau izsenis esmu secinājis, ka komandu sporta veidu mani aizrauj tik pat ļoti kā lielākā daļa vidusskolas obligātās literatūras.
Belēvičs pamet uzņēmuma «Saules aptieka» valdi
Neinteresē
Ziemeļkorejā nošauj par ziepju operu skatīšanos
Šāda pieeja Latvijā atrisinātu pensiju problēmas
Vaivode: Latvijas muzikālā dzīve Eiropā ir pamanīta!
Gluži tā pat kā Parisas Hiltones seksuālā.
Eksperte: Elektrības cenas nākamgad varētu augt par 16%-43%
Skumjšs minējums
Kas notiek, ja glīta sieviete pastaigājas pa Ņujorkas ielām
Nezinu. Uzzināju. Aizmirsu.
Top10 visu laiku labākās kaverversijas
Vot par šo man ir viedoklis. Pēdējos gados ļoti aktuāli ir veidot visādus informācijas apkopojumus un nodēvēt tos par TOP(1-n)Šādā veidā cilvēkiem rodas ilūzija, ka viņi ir spējīgi orientēties mūsdienu informācijas blāķī. Redz man tagad nevajag rakties cauri visai pasaules informācijai, jo kāds to ir izdarījis manā vietā. Noklausījos top10 labākos klasiskās mūzikas skaņdarbus, tātad orientējos klasiskajā mūzikā. Noskatījos top 10 imdb filmas - orientējos filmās un zinu kas ir labs, kas slikts. Nepatīk.
-
1 commentLeave a comment
- Stulbs
- 8/12/14 01:31 pm
- Dažkārt mani māc pamatotas aizdomas par to vai gadījumā es neesmu stulbs. Tu cilvēks dzīvo mierīgi līdz savam vecumam būdams stulbs, bet tā arī neviens nav uzdrošinājies Tev par Tavu stulbumu paziņot. Daži ir nokautrējušies, daži par stulbumu nav paziņojuši aiz līdzjūtības, citi nedaudz pieķērušies un īslaicīgi stulbumu norakstījuši kā pieciešamu blakni. Tu sēdi ar draugiem, dzer alu, runā par svarīgo, bet viņi tajā pašā laikā domā, ka Tu esi stulbs. Darba kolēģi Tev pametot ēku skaļi nopūšas, cik vēl ilgi to stulbumu nāksies ciest. Vecāki Tevi sabužina un akli mīl neskatoties uz visu Tavu stulbumu. Vecāmāte Tev noada vilnas zeķes, lai stulbajam mīļajam mazdēlam nesalst kājiņas. Uz ielas pretīmnācēji Tevi ieraugot smaida, tik stulba seja, ka bezmazvai jāsmaida. Tu bildini sievieti, viņa smaida, stulbs, bet kāpēc gan ne, ir tak vēl stulbāki redzēti. Un pēc diviem gadiem Tavs miesīgais bērns pirmo reizi neveikli nokoncentrē skatienu, ieskatās Tev sejā un nodoma, "Stulbāku tēti savu mūžu neesmu redzējis".
-
19 commentsLeave a comment
- Par izmaiņām
- 5/6/14 09:46 am
- Līdz šim katru rītu ejot uz darbu Tallinas un Čaka ielas stūrī mani sveicināja 3 kailas sievietes. Divas no tām bija tādas vienkāršas un ar paīsiem tumšiem matiem, bet trešā skaistākā stāvēja attālāk, viņas viļļņainie mati burvīgi slīdēja pāri kailajiem pleciem, sejā varēja saskatīt viegla flirta iezīmes, un šķita, ka viņa vienmēr piemiedz man ar aci un novēl veiksmi ikdienas gaitās. Katru rītu apbrīnoju šīs sievietes skaistumu, pat neskatoties uz to, ka viņas seja bija identiska pārējām divām un uz skatloga, kurā viņa atradās, lieliem burtiem bija rakstīts "Manekeni". Šorīt trešā daiļā sieviete bija pazudusi, un tagad skatlogā atrodas 3 kailas sievietes ar īsiem matiem un neizteiksmīgām sejām.
Nepatīk man pārmaiņas dzīvē.
-
6 commentsLeave a comment
- Mani pirmie svārki
- 2/27/14 11:19 pm
- Šodien nopirku savus pirmos svārkus, humanā pa 6 euro. Jau biju paspējis aizmirst cik ļoti ērts ir šis drēbes gabals. Nekas neberzējas prec cisku iekšpusi,vējam viegli plīvojot pārvietojos pretīm saulrietam. Šī nebūt nav mana pirmā saskarsme ar svārkiem. Jau pirms vairākiem gadiem esmu devies ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem tuvējā parkā ar svārkiem spēlēt frisbiju. Tā bija pirmā reize kad es sapratu kādēļ sievišķi skrienot ar gariem svārkiem pietur tos ar rokām. Viens neveikls solis un svārki sairst pa vīlēm. Ja Latvijā būtu kāda kustība, kas pastāvētu par vīriešu tiesībām staigāt apkārt ar svārkiem, tad es droši vien tajā iestātos un būtu ļoti aktīvs šīs idejas postulētājs.
Sēžot vienam pašam istabā un klusībā cīnoties par dzimumu līdztiesību nēsāt vienādas drēbes, pēkšņi sagribējās iedzert vienu alu. No svārkiem šķirties negribējās, tādēļ devos uz tuvējo nočņiku tērpies sarkanos svārkos ar puķēm un plīvuriem. Izejot uz ielas pēkšņi pār mani nāca apgaismība, ka šādā izskatā es varētu izraisīt aborigēnos agresīvas un homofobiskas tieksmes. Paldies lidojošajam makaronu monstram neviens agresīvs indivīds man ceļā negadījās, un alus iepirkums norisinājās bez starpgadījumiem.
Sajūta dīvaina. Gluži tā pat kā sensenos laikos sēžot pie ugunskura un baidoties no vilkiem, lūšiem, lāčiem un tamlīdzīgiem lopiem, cilvēki nelabprāt pameta savas kopienas drošību, gluži tā pat mēs pašlaik riskējam ar zilām sejām, pametot savus pāris kvadrātmetrus lielās dzīvojamās plātības. Šeit datora gaismā ir drošība un tā.
Kaut kur lasīju, ka starp katoļu baznīcēnu tērpiem drūmajos viduslaikos un mūsdienās esot tikai viena izmaiņa. Kabatiņa - telefona glabāšanai. Ja kāds optimizētu svārkus ar kabatām, padarītu tos vīrīšķīgākās krāsās, un padarītu pieejamus Latvijas tirgū, tad es būtu viens no pirmajiem klientiem un zīmola reklamētājiem. Jā.
-
27 commentsLeave a comment
- 2/27/14 10:50 pm
- Es dažkārt aizmirstu dzīvot
-
4 commentsLeave a comment
- Ziņu aktualitātes
- 2/13/14 01:06 pm
- Ar Ģertrūdes ielas bēniņos atrasto trotilu varēja nogalināt daudz cilvēku
Ar persoināres Ļudmilas virtuvē atrasto konservu attaisāmo varēja nogalināt daudz cilvēku
Pēc brauciena 7.tramvajā biznesmenis mājās ierodas blusains
Pēc maltītes vietējā Macdonalds restorānā menedžeris mājās ierodas tārpains.
Pasauli pārsteidz divi pārdroši krievu puiši
Pasaule aiz pārsteiguma izvirst vulkānā
Krievu modele olimpiešus sveic ar seksīgu foto
Sveika!, atbild olimpieši, bet Zevs dziļdomīgi klusē
-
3 commentsLeave a comment
- Labs darbs, kas padarīts
- 1/27/14 11:23 pm
- 16.05 - Pagrabs, darba smēķētava.
- Tūlīt darba diena beigsies, labi, ka tā - Blondā meitene pieliecās un iebakstīja izsmēķi kanalizācijas lūkas caurumā.
Mums parasti ir slinkums doties līdz miskastei aiz stūra, tādēļ bieži vien benčikus iebirdinam tur pat caurumā. Interesanti pēc cik ilga laika lūka aizdambēsies un kādam nabaga darbiniekam nāksies no tās makarēt laukā biezo, ierēdņu radīto kultūrslāni. "Cūkas"- droši vien nodomās šis darbinieks.
Pedantiski iztaisnotie meitenes mati nedabīgi noviļņojas līdz ar viņas pēdējo izpūsto cigaretes dūmu, un mēs kopīgi dodamies lifta virzienā. Liftā meitene piespiež pogu un visu ceļu no nultā līdz trešajam stāvam pēta sevi spogulī.
- Nu, tad līdz rītdienai - Meitene izkāpj no lifta un nopīkstina savu ieejas karti.
16.45 - Darba kabinets
Kabinetā iesākas netipiska rosība. Kolēģes nemierīgi staigā no viena kabineta puses uz otru, knibinoties gar galdiem un krēsliem. Pēc pāris minūtēm kā sarunājušas kopīgi dodas laukā pa durvīm, lai pēdējo reizi šodien apmeklētu darba labierīcības.
- Darba dien jau gandrīz beigusies - Nosaka viena kolēģe.
- Jā - Piekrīt otra.
16.58 - Tas pats kabinets
Abas divas kolēģes jau saģērbušās, cirkulē pe spoguļa, nervozi skatoties virs durvīm, kur novietots pulkstenis. Precīzi
17.00 viņas pamet kabinetu, garajā koridorī satiekot citas kolēģes un kolēģus. Viņas nemaz nemēģina izsaukt liftu, jo ap šo laiku lifts vienmēr ir aizņemts. Liela ierēdņu gūzma drūzmējoties un draudzīgi čalojot dodas lejā pa trepēm - dzīvē.
-
4 commentsLeave a comment
- Apkalpošanas kultūra
- 12/19/13 07:39 pm
- Kā tagad atceros tās pirmās reizes kad Narvesen pārdevēji, pārņemot starptautiskās klientu apkalpošanas kultūras vadlīnijas, visiem sāka uzmākties ar kafijām, bulciņām, šķiltavām un pārspīlēti koķeti smaidīt neatkarīgi no dzimuma. Sākotnēji pie sevis klusībā burkšķēju: "Nu atsienas, tak, pats labāk zinu vai gribu bulciņu vai ne, nebāzies man virsū ar savām, savām..... apgrozījuma palielināšanas stratēģijām." Nepagāja ne pāris mēneši kamēr mans stulbais, padomju garā audzinātais pauris beidzot aklimatizējās pie šādas parādības, un tā vietā lai klusībā burkšķētu pie sevis, un veidotu greizas mīmikas, vienkārši pasmaidītu un kulturāli atbildētu: "Nē, paldies". Tagad mēs visi esam neatgriezeniski pieradināti un samaitāti ar kulturālas apkalpošanas metodēm. Mēs esam pieraduši pie tā, ka pārdotuves darbiniekiem klients vienmēr ir pirmajā vietā, viņi vienmēr ir laipni, atsaucīgi, un koncentrējas tikai un vienīgi uz to, lai klients būtu apmierināts. Mēs pat neaizdomājamies par to, ka darba laikā daudziem pārdevējiem ir liegts apsēsties, atbildēt uz telefonzvaniem, pakasīt dibenu, vai izrādīt dajebkādas cilvēcīgas emocijas izņemot prieku, vai labākajā gadījumā nevienaldzīgu ieinteresētību par apkārt notiekošo. Labierīcību apmeklēšana viņiem ir vesels birokrātisks piedzīvojums, un ikvienas ar pms sirgstošas kuces sūdzība var izraisīt viņu atbrīvošanu no darba pienākumu pildīšanas.
Bet šajā laipnajā un šķietami ideālajā pasaulē vēljoprojām saglabājas pāris padomju gara saliņas, kuras ir palikušas uzticīgas vecajām apkalpošanas metodēm. Visspilgtākais piemērs ir visi tabakas nama veikali. Jei bogu, teikšu visi, jo katrā tabakas namā ko esmu apmeklējis, vienmēr esmu saskāries ar visādiem apkalpošanas feiliem. Minēšu pāris piemērus. Savulaik strādāju blakus tabakas namam uz vaļņu ielas, saskāros tur ar vismaz 3 pārdevējām, no kurām viena bija otrāka par labu. Pirmkārt jau viņas nekad nesēž aiz letes, pēc tam kad esi ienācis veikalā, viņas iznāk no kaut kādas pažobeles un izskatās ļoti aizskartas ar faktu, ka tu esi iztraucējis viņas ikdienas ciklu ar savu nekaunīgo ierašanos. Vot tikai pamēģini nopirkt kaut ko mazu un lētu, kā piemēram tinamo cigarešu papīriņus. Pārdevējas skatiens būs iznīcinošs, balss intonācija nelaipna kā nakstklubu feiskontrola darbiniekiem. Vot pamēģini tikai nosaukt vēlamās preces nosaukumu nedaudz neskaidri. Viņas visas ir āņgļu valodas filodžes un visticamāk baudkāri izlabos tevis teikto vienīgajā pareizajā veidā. Un tikai pamēģini vispār neko nenopirkt, tu būsi naidnieks uz visām jūsu turpmākajām saskarsmes reizēm.
Pašreizējā darba vietā uz cēsu ielas arī ir tabakas nams, kas izceļas nedaudz citā veidā. Šīs iestādes darbinieces vienmērs sarunājas pa telefonu, vai arī raksta svarīgus papīrus, klientu apkalpošana viņām ir sekundāra parādība. Vienreiz es tiku izraidīts no šīs iestādes, jo uzdrošinājos ienākt veikalā brīdī kad kāds iedzēris vīrs bija apgāzis kožleņu stendu. Šī iestāde pat izmanto tādas padomju laika metodes kā uzrakstus uz durvīm "Pārtraukums uz 5 minūtēm", vienreiz pat 10 minūtes gaidīju, gribējās paeksperimentēt.
Tas ir, nu kā lai saka, nedaudz dīvaini, ka iestādes, kuras ir izveidojušas veikalu tīklus, var atļauties piekopt šādu apkalpošanas kultūru. Vai tad viņi neapzinas kāds izlutināts mūdzis ir mūsdienu klients.
Pierodam, pie visa labā pierodam.
-
3 commentsLeave a comment
- Simboli literatūrā
- 11/25/13 04:54 pm
- 16 gadīgam zēnam 1963.gadā tik ļoti piegriezās literatūras skolotāja simbolu meklēšana visos literatūras darbos, ka viņš izdomāja pretargumentus meklēt neparedzētā vietā. Viņš izsūtīja jautājumus tā laika rakstniekiem uzdodot tiem jautājumus par simboliem viņu darbos, un brīnumainā kārtā daudzi no tiem atbildēja.
http://mentalfloss.com/article/30937/famous-novelists-symbolism-their-work-and-whether-it-was-intentional
http://www.theparisreview.org/blog/2011/12/05/document-the-symbolism-survey/
Īsā atbilde: Atbildes dažādas, bet daļa atbildēja, ka apzināti simbolus savos darbos nebāž. Vislabāk man patika Bredberija atbilde.
Garā atbilde: Jālasa pašiem.
-
4 commentsLeave a comment
- Nemirstam tikai mēs
- 11/22/13 08:04 pm
- Mēs nekad nemirstam, mirst tikai citi. Pēc centrālās statistikas pārvaldes datiem katru gadu Latvijā mirst vidēji 30000 cilvēki, vidēji 95 cilvēki dienā. Katru dienu pasaulē mirst 150000 cilvēki, 104 cilvēki minūtē, 1,7 cilvēki sekundē. Un par katru mirušo kādam sāp. Sauciet mani par nejūtīgu, bezsirdi, vai langolieri, bet man riebjas visa šī ažiotāža ap maksimas traģēdijas bojā gājušajiem. Ar ko fucking atšķiras masveida lielveikala nāves no visām pārējām, ar ko šīs nāves ir pārākas par citām, ka ir tik daudzu mēļu vērtas ?
Mirušo daudzums Kāda starpība kur cilvēki mirst, vai katrs savā nodabā vai kopā, viņi mirst.
Nāves traģiskums Cilvēki mirst dažādi. Ne katrs nomirst gultā blakus mīļotajiem cilvēkiem izsakot atvadu vārdus. Cilvēki mirst no vēžiem, aidiem, nažiem un pistolēm, aizstāvot vājākos un darot tiem pāri.
Nāves pēkšņums Cilvēki mirst pēkšņi. No sirdstriekām, slepkavībām, aiz pārpratuma, vai darot paši sev galu.
Bet mīļoto sāpes Katrs mirušais kādam sāp, sāpes nesummējas, bet pārdzīvojas katrā atseviški.
Es jūtu līdz mirušajiem, jo kā bara būtne spēju just empātiju, es zinu kā tas ir, kad mirst tuvs cilvēks. Man sāp citu asaras. Da bļin, mēs katrs esam raudājuši uzzinot par tuva cilvēka nāvi. Bet kakovo huja ir jāceļ ažiotāža par šādām masveida nāvēm ? Kāda pimpja pēc ir mājaslapās jāliek svecītes, kāda suņa pēc visi tagad ir kļuvuši tik ļoti jūtīgi ?
Klausoties cilvēku sarunās esmu piefiksējis, ka šādas situācijas dēļ visi pēkšņi ir apjēguši savas dzīves trauslumu. "A ja nu pēkšņi ar mani kaut kas tamlīdzīgs, negaidot" ? Katru mirkli mēs atrodamies nenoteikta laika posma attālumā no nāves, tā atnāks negaidot. Klavieres uz galvas, piedzēries šoferis, slikts ēku arhitekts, vulkāna izvirdums.
Tā vien gribas izmantot terminu Popnāve. Cilvēku nāve, kas ir kļuvusi populāra, ne jau tāpēc, ka šie cilvēki ir kaut ko svarīgu izdarījuši, bet tāpēc, ka pa medijiem pēcnāves izvazāti.
Piedodiet, atvainojiet, bet ja man kāds tuvs cilvēks būtu nomiris, es negribētu, lai par viņa nāves apstākļiem būtu pilni visi mediji, lai par viņa nāvi runātu visi uz ielas, lai dēļ viņa web admini portālos liktu svecītes. Man tas vis būtu dziļi pie dirsas. Man dziļi pie dirsas būtu arī visu nepazīstamo cilvēku līdzjūtības. Es gribētu kādu tuvu cilvēku blakus, kura plecs uzsūktu manas asaras, un aizmirst, un aizmirst.
Aizmirst arī par to, ka esmu mirstīgs, jo mirst taču tikai citi.
-
37 commentsLeave a comment
- 11/22/13 08:58 am
- Viens ir skaidrs. Tuvākajās dienās maksimas veikalu apmeklētāji atlaidēm pievērsīs mazāk uzmanības, vairāk griestu konstrukcijām.
-
6 commentsLeave a comment