Gada sākuma nopirku Sartru. Pat piemetu 10 santīmus, jo kaut kadi eiropas pvn-i bija mainījušies. Bet vienalga lēti. Braucot majās ar mikriņu, nenocietos lasīju un smaidīju. Ziniet kāds cilvēks izskatās, kas lasa un smaida sabiedriska vietā? Tāds  cilvēcisks, neaizsargāts, un drusku jamapampiņš. Bet kā Sartrs dod par saviem radiniekiem : „Viņa ne ar vienu nesatikās, jo bija parak lepna, lai cīnītos par pirmo vietu , un parak iedomīga, lai, lai apmierinatos ar otro.”  Patikami atrast kaut ko par sevi, tādēļ nevar nesmaidīt.

Pēcak gāja grūtāk. Lasot par bālā grāmatu tārpa dzīvi iedomu pasaulē asociacijas neradās un es aizmigu, grāmatu nevērigi nometusi blakus, lai vēlāk grozoties miegā, to aizspertu vispār aiz gultas. Ta Sartrs man pazuda pirmo reizi.

Pēcāk izvilkts no aizgultes. Viņš skumīgs gulēja virtuvē un tika paņemts  no rītiem,  lai īsinatu laiku pirms sāksies darba diena. Katru rītu es sāku lasīt uz labi laimi, jo biju aizmirsusi līdz kurienei konkreti biju tikusi. Katru rītu es atradu Sartru apvainojušos, iejauktu, drīzāk paslēpušos starp avīzēm. Mazā pilsonīgā zēna lasītparasmes apguve mani neaizrāva. Es to gremoju kā aukstu karstmaizi. Ko lai saka par šo :”Tas, ko nupat uzrakstīju ir taisnība. Nav taisnība. Ne taisnība, ne maldi – tapat ka viss, ko raksta par neprātigajiem, par cilvekiem. Es atstastiju faktus tik precīzi, cik precīzi ļāva atmiņa. Bet cik liela mēra es ticeju savam neprātam? Tas ir visbūtiskakais jautajums, bet es nespeju uz to atbildēt. Vēlak sapratu, ka par mūsu jūtām var uzzinat visu, tikai to spēku, kas ir, to patiesumu, ne.” Nez man tas nelikās būtiski. – „Tu to nesaproti, tavas plebeja smadzenes, nav tam domātas.” – īgņojās Sartrs. „Ja man būtu tikai Tavas problēmas, izvelēties šodien, ko lasīt, Flobēru vai Bodleru, tad varbūt man izdotos iedziļināties tavās putekļaino aizplauktu pasaules problēmās :P, bet man jādoma, kādus lētus uz veselīgus ēdienus likt savai ģimenei galdā un veļas pulveris arī beidzies...-„ Eh,” – norūca Sartrs, pietvīka un atkal ielīda strap avīzem.

            Šodien gribot uzrakstīt kaut ko „garīgu”, jo manas pirsziemssvetku pasaciņas atsaucību negūst , meklēju veco lāga Sartru. Plauktā, kur grāmatas ar smukajām muguriņām viņa nebija, plauktā, kur mīļās gramatas, tās nobružatas ar nesmukajām muguriņām arī nav, nav  taja čupā, kas izvilktas no plauktiem, lai būtu pa rokai un pat macību gramatu kaudzē šā nebija. Apvainojies, pavisam apvainojies! Aiz leduskapja aizmests arī it ka nevaretu būt, jo nesen atvilkam no sienas in iztīrījām. Kas tur tik nebija, dieva zīmes!

Tā nu es skraidīju turpu, šurpu, līdz ieraudzīju - nabagam izkarautas virsū Ziemassvētku dāvanas, jebšu pats palīdis apakšā. „Ko tas nozīmē?”. es jau sen gribēju par  Tevi uzrakstī, palielīties, ka Tevi lasu un tā...” Uzdavini mani” – balss bija skumja un nedaudz nogurusi vecišķa, ka man gandrīz uznaca raudiens. „Tu jau mani tikapat nelasi.” – „Bet es nevaru, pēdējo reizi es Tevi lasīju vannā, tev nav vairs tā saucama preces izskata un paskaties, viens sturis noķēpāts ar sīrupu. Nekas, nekas, ar „Lasīt „ mums nevedās, varbut vedīsies ar „Rakstīt”.”
 Likās, kas Sartrs tūlīt īgni izspļaus cigareti.