Bet čuksti tur vēl tajā vasariņā,

Bet mēs arvienu mīņājam tepat.

Nav reāli kā mēs...

Bet katrā ziņā

Man riebjas nāves leksika -  nekad.

Tā viņā runā, to visapkārt dzird,

Bet čuksti tur vēl tajā vasariņā.

Es mīlu tevi,

Tiecos katrā ziņā

Tikt atpakaļ, kur mēs tā čukstējām.

Un tikmēr kāzu pušķis putekļainais

 Un skarbā apziņā, ka mēs vēl jauni esam,

Ļauj aizsniegties līdz čukstiem vasariņā,

Ļauj aizstiepties, līdz tavam, tavam plecam.

Viņš ir pagalam pušķis, dzīve arī šņukst,

Es kļūstu vientulīgāks gads no gada,

Bet bij viens čuksts -

Es mīlu tevi -

Jā,

To uzšķērda, bet žulti neatrada.

Viņš ir vēl dzīvs tur tajā vasariņā

un pušķis tur

un jauneklis

un vēl

Es gribu atpakaļ, kur mēs tā čukstējām.

Bet še es negribu,

Nu kaut vai vakar vēl,

Kur mēs tā klusējām,

Kur mēs tā klusējām...

Liekas, ka autors bija Klāvs Elsbergs.

Dungojams mazgājot kārtējo vakariņu trauku kaudzi :)