|
|
|
Oktobris 24., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zum | 13:01
Cik aizveru acis, tik redzu kalnus, ne pārāk augstus, vietām klinšainus, vietām mežiem apaugušus, vietām ar ganībām. Un, galvenais katru citādu. Tāda acis atbrīvojoša sajūta. Mums līdzenuma ļaužiem neparasta, bet ļoti, ļoti ilgota.
Tā kā vedēji uz Marmora alām pieprasīja pārāk augstu maksu, sākumā 80 grivnas, pēcāk 60, līdz beidzot 40, bet tikai turp, ne atpakaļ, attiecīgi 8, 6, un 4 lati, tajā dienā devāmies uz citām alām, bet pēc vienas dienas pārdomām, nolēmām iet ar kājām pa taisno, pār kalniem. Satiktie vietējie ļaudis mums vēlēja sekot elektropārvades līnijām, kas novedīšot tieši pie alām, jo pa tām piegādā apgaismošanai nepieciešamo elektrību. Kādas stundas gājiens esot. Karte mums arī bija, gan Rīgā pirkta, bet pati smalkākā, no Jāņu Sētas bodē dabūjamām, tādēļ cerējām, ka gana precīza. Ar trolejbusus, gana eksotisks pārvietošanās veids, lēns un lēts, aizbraucam līdz pārgājiena sākuma galapunktam. Pēc kartes - jāaiziet līdz kalnam, jāpāriet tam pāri un tur jau ar sarkanu zvaigznīti, kā apskatīt vērta vieta, atzīmētas Marmora alas. Ejam, ciematiņu Mramornoje un ceļu atstājam sānis, paejam garām fermai, kur satiekam vienu saulesbrāli un viņš apstiprina, ka jājiet stundu un pa elektropārvades līnijām pāri kalnam. Ejam. Kalns kļūst arvien stāvāks paliek grūti, "Paskaties, cik skaisti!",Petro sauc, bet es esmu buldogs, kas iekodies kalna virsotnē un lēni, bet mērķtiecīgi slāj augšā, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, ne uz leju, ne uz augšu, Dies pas, vēl redzēšu, cik maz noiets un, cik daudz vēl priekšā. Petro kāpj, savādāk - ātri, ātri pakāpjas un pastāv atpūšas, pagrozās, papriecājas par skatu un atkal pakāpjas. Es arī pamēģinu, un atklājas, ka ir tā vieglāk, nav jābaidās, ka nevarēs atkal atsākt kāpumu, tikai nosēsties zemē labāk nevajag. Esam augšā plikajā kalna galvas vidū .Apkārt akmeņi un reta zālīte. Elektropārvades līnija nolaižas ielejā un, ak vai, paceļas nākamajā, ar krūmiem apaugušajā. "Ak, Dievs, nu neliec, neleic man vēlreiz kāpt!", klusu vaimanāju. Varbūt kaut kur krūmājos elektrības vadi sazarojas un ved uz alām! Pētām karti, pa ieleju tek izsīkstošs strauts, kura malā, ja var ticēt, atrodas ala. Nokāpjam lejā, strauta vietu iezīmē tikai zaļāka zālīte. Vadi ved augšup, nemaz nedomājot atzaroties. Pēc kartes, kalna šī galā atrodas ceļš, pa kuru tiek atvesti "civilizēti" ceļotāji. Mazliet pastrīdamies, vai sekot vadiem, vai meklēt alu pēc kartes. Nevar būt, ka vairāki cilvēki mums melojuši. Kaut kā jau krietnām, labiekārtotām alām jāsaņem elektrība. Kāpjam atkal augšā. Atkal es esmu buldogs. Un uz Petro - cik skaisti! -spēju tik īgni atņurdēt. Pusceļā Petro, atpakaļ paskatoties, ielejā tālumā ierauga palielu melnu alas muti un sliecas domāt, ka jāiet atpakaļ. Bet es esmu buldogs, kas ieķēries kalna galā, nekādas raustīšanās, turp atpakaļ. Arguments, ja nokāpsim lejā un alu neatradīsim, augšā vēlreiz kāpt būs daudz grūtāk. Vienu brīdi jau man liekas, ka varbūt elektrība tiek pievadīta pa pazemes kabeļiem, kad ieraugam nedaudz augstāk kādas ēkas. Būs kam paprasīt! Tiešām ir, jo aiz ēkām seko uzraksts - "Pešķera Mramornoe". Kafejnīca. Biļešu tirgošanas būdiņa, kurā sēž liels un kā pelēka diena īgns vīrs, laikam nejēgas tūristi viņu ir daveduši :) Un alas, tādu skaistumu, un grandiozumu, formu dažādību un krāsu harmoniju neredzēsi nevienā pasaules muzejā un izstāžu zālē! Ne velti vienas no skaistākajām pasaulē!
Un, kur ir stāsta morāle? Morāle ir iekš tam, ka kalni parāda, cik tu esi vērts. Un izrādījās, ka mes esam viens otra vērti.
|
Reply
|
|