|
Aprīlis 29., 2004
zum | 16:17 - Lūk, pamēģināju meklēt goglī savu dēlu un atradu! Nesen, izrādās, bijis par viņu rakstiņš. Atceros blondo puiku, lēkšķainiem matiem, klaidoni, pērminderi, dzejnieku, aizmāršu, mūžīgi pieskatāmu, no rīta saldējumu nesošu, jauku draugu, eh, nu jau pazudušo dēlu.
VELTĪJUMS JAUNAJIEM DZEJNIEKIEM
Šī brīvības iela ir tava mans diženais zaļknābi dzejniek tu izplet spārnus un esi muļķu ubagu pirmsnāves slava.
Tu nezini vairāk kā redzi savām saules aklajām acīm nekas tev nepaliek fonā nekas nav pūlis, kam dedzi.
Tev bērnība sirdspukstus dāvā to visu kas pietrūcis tagad brīva iela iztek tev cauri cik brīvs tu esībā savā
Tu esi atkal uz ceļiem ceļu jūtīs kā mūžīgais žīds nav jēgas krāsainiem sapņiem viss balts viss tīrs.
No visa virs zemes kas pieder ņem drusku un paņem pavisam šī brīvības iela ir tava mans diženais zaļknābi dzej.
* * *
Tava un mana esības formula ir pāris mirkļu visdaiļākā klusuma kurā mums nu jā - tev un man ir naksnīgi bail kā jebkuram pukstam no pūļa un mēmuma sava. Mūsu esības formula ir mūsu basās kājas.
UBAGA DZIESMA
O, baltais sniegs manna! pirtiņa, kurā var pērties, o, nāve, pirtslota, tvaiks, kā pareizi uzmest garu? Pirtiņa, māsiņa, mazā, vai redzi - pār eiropas varžacīm ejot kā ziemsvētku dziesmiņu apēd trīs bonnas bonbongās? O, baltais sniegs, manna! kad rītausmā pārnākšu mājās karstus kāpostus ēdot gars ubagam izģērbsies balts. O, baltais sniegs, manna, esi saudzīgs man basam!
Varbūt piezvanīt?
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |