|
Oktobris 1., 2008
zum | 12:57 No kādas senas sarunas: -Mācītājam, kas brauc sagrabējušā žigulītī es laikam uzticētos vairak, nekā smukā mersedesā braucošam. Tikai nevajag stāstīt, ka nabadzības solījums ir pagātnes palieka. -Tev ar mācītāju kādas biznesa lietas kārtojamas, ka ir svarīgi- uzticēties vai neuzticēties?:) -Biznesa lietas kārtojot, jau defaultā pieņemts uzmanīties :) -Kurā brīdī tad ir svarīgi- uzticēties vai neuzticēties? Salaulās nepareizi?:))) -Pofig laulāšanu :) Uzticēties ir no vārda ticēt, nav uzticēšanās, nav ticības. -Mācītājs takš nav dievs :D Tev jau nevajag viņam ticēt :D -Vienalga, man nepatīk, un tas ir arguments, nē, nopietni. Es šodien redzju vienā baznīcas pagalmā Moskviču un nolēmu ielūrēt, vai nevarēs Mazo Dūdu nokristīt. Likās, ka mācītājam mantas un izrādīšanās neaizsedz skatu uz Dievu. -Baznīca pati par sevi jau ir izrādīšanās... Greznie altāri, greznās procesijas utt. utjpr. Ir dažas baznīciņas ar īpašu auru, bet tik reti un tik maz... Aiii, neklausies manī... Es jau sen esmu atteikusies no visiem tiem rituāliem un tml. Un Tavu nostāju saprotu, tik gribējās paspēlēties par tēmu :) -es sapratu :) Uzminiet, nu, ar ko bija šī saruna? Un kad :DDD
|
Reply
|
|
|
Sviesta Ciba |