|
|
|
Oktobris 12., 2005
13:59
Mājās no Čangalijas braucu ar bāni. Un bānī man pretim sēdēja patīkama pusmūža skolotāja un lasīja avīzi. Lasīja, lasīja, aizmirsās, un hop, pēkšņi pirkstiņš viņai bija degunā un hop, jau mutē, kā mazam bērniņam. Tad viņa attapās, pamanīja, ka es skatos un smaidu, un šausmīgi nokaunējās. Bet vispār jau es smaidīju tādēļ, ka tas bija tik mīļi, vienu mirkli cilvēks bija dabisks.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |