|
|
|
Februāris 23., 2004
10:30
Pēdējā laikā dažādu autoru rakstos esmu sastapusi domu, ka monogāmijai ir knapi 2000 gadu un, iepretim cilvēces vēsturei (1,5 milj. gadu), tā ir civilizācijai neierasti jauna tradīcija. Man ir aizdomas, ka ziņas ir smeltas no Zvaigznes ABC izdotās gramatas “No lielā sprādziena līdz Homo sapiens” , nezinu, neesmu lasījusi. (Stap citu žurnala “Una” Laimai Muktupāvelai ir feins raksts, tur atradu šo atsauci.)
Es savukārt ilgu laiku sadzīvoju ar hipotēzi, ka tieši pāreja uz monogāmiju primātus pakāpeniski padarīja par Homo Sapiens (ne pārāk saprātīgiem, bet salīdzinoši daudzskaitlīgiem radījumiem). Grāmata, no kuras biju smēlusies, visu laiku atradās Apšuciemā, un vienīgais, kas man atlika, lasot par monogāmiju, kā jaunlaiku ievedumu, bija purpinat sev zem deguna: “Nav tiesa, nav tiesa, nav tiesa.” Tagad grāmatiņa – D. Džohansons, M. Mīdijs “Lūsija” ir atceļojusi pie manis un es varu balstīties uz faktiem. Tātad, mani mīļie. Teksts ir diezgan garšs un ne būt ne vienkāršs.
( ”monogāmija“ )
|
17:02 - Gandrīz vai kā 23. februārī.
Uzdāvināju lielajam puikam krāsojamo grāmatu ar tankiem, tagad puika un tētis guļ gultā un pārgudri spriež par bruņutehniku :)
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |