|
|
|
Augusts 17., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zum | 08:12
Man jau piektdienas pasākums likās izdevies, nezin kā jums.
Pēc tam es pabiju trimdā laukos un tagad man visi muskuļi sāp. Tā ir, kad pilsētas dienderie drusku pastrādā fizisku darbu. Bet bija man arī piedzīvojumi.
Kārtoju es piejaukto priekšnamu. Vilku ārā no plauktiem jau kādu ašpadsmito darba bikšu pāri (kamdēļ tik daudz darba bikšu vajadzīgs, nekad šai mājā nav bijuši tik daudz talcinieki vienā reizē), kad nagi noskraptēja gar kaut ko cietu, vieglu un sausu, un no plaukta dziļumieme izvēlās cilvēka galvaskaus. Pārmērīgi es neizbrīnījos, jo mājā, kurā mituši mediķi vairākās paaudzēs, ne tas vien sastopams, tāpēc tikai melnā humora pēc pajautāju Maijai, vai viņa šeit glabā savu ienaidnieku galvas. Bet viņa svēti apgalvoja, ka šitais no viņas studiju laikiem gan nav, izcelsme ir daudz nesenāka un neskaidra, un ka vajadzētu ierakt galvaskausu svētītā zemē. To es apņēmos. Tikko apņēmos, tūlīt nez no kurienes (laikam no aizdurves) izspurdza lielais puika un par visus vares makti taisījās iet līdzi, jo kapi un rakšana jau tādus puikas pievelk kā magnēts, bet tika cietsirdīgi noraidīts, baigi man vajadzēja, lai kāds tur ākstās un mani baida. Protams bija jāiet tumsā, lai ciems nenoskata ar ziņkāru aci un vēlāk nenorej. Paņēmu lāpstu, ieliku riktīgā maisauduma maisā, citā maisauduma gabalā ietinu galvaskausu,uzvilku bāli zilu plašķi - īstu spoka uniformu un plāju prom. Lija, pūta stiprs vējš un man pēkšņi nemaz negribējās iet. Bet jo tuvāk gāju kapiem, jo laiks kļūva klusāks un pašos kapus nebija ne vēsmiņas. Sijāja vien sīks lietutiņš, bet es atmetu kapuci atpakļ, lai sadzirdētu vismazāko troksnīti, ja nu... Raku aiz baznīcas un viss kas bija. Gan ķēžu žvadoņa bija ( pieņemu, ka žvadzēja plašķa rāvējslēdzēji), gan kaķa ņaudoņa bija ( viss notiek Tavā galvā, dārgumiņ) un kas izdomājis tos pretīgos kapu pieminekļus cilvēka augumā? Raku, raku, nekādu dziļo bedri jau neizraku, bet vismaz centos. Ieliku galvu, uzmetu smiltis, piespiedu velēnas, bet tas, ka rakts, izskatījās nepārprotami. Vai kā negribējās, bet tomēr aizgāju līdz gružu čupai vienā kapsētas malā, protmas, pa ceļam pāris reizes pie kapakmeņiem cilvēku lielumā salēcos, un savācu krietnu sauju vecu lapu un kļavu spurdžu, un uzbēru rakuma vietai. Tagad neizskatījās pēc rakuma vietas, bet nekārtīgas gružu čupiņas. Vismaz. Noskaitīju Tēvareizi un gāju mājās. Jā, mājās ejot atkal sāka pūst vējš.
|
Reply
|
|