Visa drāma ir tajā, ka manas attiecības ar vīru vienmēr bijušas savādākas kā citiem. Daudz brīvākas un nepiespiestākas. Mēs nekad neesam viens otru krāpuši, jo sekss ar citiem vienmēr ir bijis atļauts. Mums tas ļoti labi strādāja. Neviens mūs līdz galam nesaprata. Un mums bija tas vienalga.
Mums bija savi noteikumi. Ok, es biju uzstādījusi pāris noteikumus.
Galvenais noteikums bija negulēt divreiz ar vienu un to pašu, lai izvairītos no emocionālas piesaistīšanās. Tas vairāk bija domāts vīram, jo par sevi es vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka arī pēc 10 reizēm vīrs man būs svarīgākais. Laikam ejot šis noteikums saruka līdz "izvairīties no emocionālās piesaistīšanās". Šobrīd šis noteikum ir modificējies tik tālu, ka "Ok, bet pie viņas nedrīkst būt tavas mantas".

Un tagad šī "nepareizā" savienība neļauj man pieņemt "pareizo" lēmumu. Lēmumu, kuru tā stiprā sieviete, kas es biju pirms 13 gadiem, būtu pieņēmusi pat nedomājot.
Es joprojām uzskatu, ka viņš ir mana dzīves mīlestība. Bet es nesaprotu, kā šī dzīves mīlestība kādu tik ļoti var salauzt un izmainīt.

Nē, viņš nav līdz galam pimpis ar ausīm. Tikai nedaudz. Viņam arī nav viegli. Raudam mēs abi.