| Paskraidīju pa mežu. |
Nov. 12th, 2020|06:59 pm |
Tiku pie atvaļinājuma, izbraucu padzīvot pāris nedēļas meža vidū. Pēdējā laikā jebkuras brīvdienas pārvēršas par sporta nometni.
Jau pirmajā dienā nolēmu paskriet aplīti, ko biju skrējis ieriekšējo reizi, kad biju šeit, aplis ~17k. Izlēmu, ka pēdējā laikā ir daudz ēsts un mazāk kustēts, tāpēc 2h aktivitāte tukšā dūšā nekādi nevar kaitēt. Sadzēros ūdentiņu un devos tālajā ceļā.
Pēc iesildīšanās ~ 7min, secināju, ka garpiedurkņu krekls ir lieks, novilku un pakarinaju uz zara, ceļu turpināju ģērbies tāpat kā vasarā + cepure. Tik ļoti jauks laiciņš ārā, nespēju beigt priecāties par to, ka nesalst. Ātrumu turēju mērenu, 6.5 min/km ar domu, ka pie augsta pulsa organisms netiek pie enerģijas rezervēm, kas noglabātas tauku fomātā.
Jautrība lēnām sākās, kad paskrēju garām pagriezienam, kuru uzskatīju par šortkatu. Tāpēc nonācu krustojumā, kurā nebiju bijis, protams, ka krustojumā izvēlējos nepareizo pagriezienu. Skrienot tālāk biju mazliet izbrīnīts, ka nav kapiņu, kuriem skrēju garām pagājušo reizi. Izbrīns pārgāja, kad izskrēju uz lielā ceļa un sapratu, ka esmu aizskrējis netur, kur biju plānojis. Noskrieti apmēram 9K, pulkstenim bača vēl stundai, telefonam 18%. Izdomāju, ka noskriešu pusmaratonu, jo kas gan ir sliktākais, kas var notikt. Noguris nejutos nemaz.
Pāri lielajam ceļam bija norāde uz skatu torni ~2K. Skatu torņus mīlam, augstums patīk, skaisti skati ļoti patīk (bija ļoti skaisti skati, mhmmhm). Nolēmu aizskriet nočekot un skriet atpakaļ kā atskrēju. Tornī augšā nolēmu telefonā noskaidrot vai nevaru tomēr uzmest apli, nevis skriet kā atskrēju, lai interesantāk. Kaut ko īsti ar telefonu nesapratos un aizskrēju precīzi pretējā virzienā kā bāze. Apķēros par kļūdu, kad nočekoju telefonu, sapratu, ka neesmu pareizi tulkojis to, ko man saka telefons un jāskrien atpakaļ. Noskrieti kādi 13K telefonam padsmit %, pulkstenim 4.
Nezinu kas tieši mani dīdija neskriet atpakaļ, bet mēģināt atrast šortkatu. No torņa aizskrēju pa citu ceļu, attiecīgi pie lielā ceļa nonācu citā vietā. Pieņemu, ka cukura trūkums smadzenēm darīja savu manu lēmumu pieņemšanā. Lielā ceļa otrā pusē bija redzems krietnu brīdi nelietots ceļš, telefons teica, ka tas ir virziens, kurā atrodas bāze. Pēc dažiem simtiem metru ceļš izbeidzās ar akas grodu. Aplauziena sajūta lika man saskatīt ļoti aizaugušas liela trasportlīdzekļa sliedes, kuras veda, pēc manām domām, pareizajā virzienā. Sliedes lēnām pārvērtās par zvēru taku līdz beidzās arī zvēru takas.
Šinī brīdī saprātīgi būtu grieztis atpakaļ (noskrieti ~17K, pulkstenim 2%, telefonam 6), bet saprātīgums nav mana stiprā puse, tāpēc nolēmu pāris kilometru nomaukt pa brikšņiem, jo kas gan ir ļaunākais, kas var notikt. Noguris biju tikai nedaudz, salt nesala, pēc maniem aprēķiniem maksimums pēc 5K jābūt ceļam, sliktākajā gadījumā nāksies pievārēt maratona distanci. Kad brikšņi sāka kļūt par purveli un es sapratu, ka nez vai precīzi zinu, kur ir tā vieta, kur aizaugušās sliedes pārvēršas par zvēru takām. Un ir tak iespējams sākt riņķot un tā arī līdz ceļam netikt. Saules nav, da i nav tā, ka baigi māku pēc tās orientēties. Gandrīz sabijos. Kājas, protams, slapjas. Priekšā ieraudzju gaišaku pleķi, cerēju, ka ceļš, huj, paplats grāvis. Šai brīdī, šķiet, biju atmetis opciju griezties atpakaļ. Kāds gādīgi bija novietojis divus kritušus kokus, lai es, bez satraukuma iekrist, varētu šķērsot grāvi. Liels bija mans prieks, ka ieraudzīju, ka brikšņi beidzas ar stāvu pauguru, jo zināju, ka ceļš, ko es savās iedomās meklēju ir kalnā. Pukstenis izbeidzās (piefiksējis 19k), telefonam 2%, skrēju kalnā, centšoties ieturēt vienu virzienu. Skriet bija salīdzinoši viegli, jo bija sacies sils, bez pameža, bez mētrām. Drīz vien nonācu pie ceļa, kuru meklēju un uzsāku ceļu mājup. Priecīgi domāju par atlikušajiem ~ 7K, ka viss beidzies + -laimīgi, tikai slapjas kājas un dikti gribās ēst.
Nonācu krustojumā, kurā aizskrēju netur, kur biju paredzējis, uzsitu domās sev uz pleca, ka biju paskatījies iepriekš atpakaļ, lai fotoatmiņa atcerētos, ka izskatās krustojums no otras puses. Skrienu, gaidu, kad būs vieta, ko labi atceros, jo tur ceļš strauji iet lejup, pēkšņi, labajā pusē caur kokiem sāk vīdēt nopļauta pļava, neko tādu manas smadzenes neatceras, bet padomāju, mazums, es daudz ko neatceros. Karti telefonā čekot negribējās, jo cerēju, ka tas izdzīvos līdz bāzei, kur varēs uzlādēt, jo PIN neatceros, zato atceros, ka neatradu kā atslēgt tā pieprasījumu. Paskrēju vēl gabalu, tad ieraudzīju kapiņus, kurus biju cerējis ieraudzīt srējiena pirmajā daļā. Tālāk jau viss gāja kā ieeļļots. Griezos atpakaļ, atradu šortkatu, kuram paskrēju garām un nonācu krustojumā. Savācu savu garpiedurkņaino kreklu kā reizi brīdī, kad sāka kļūt grūti un salt.
Atgriezies bāzē saņēmos ielīst dīķī, nopeldēju 5m un jutos laimīgs. Telefons izdzīvoja ar 1%. Aprēķini saka, ka veicu ~33K ~4h. Tagad domāju, ka mierīgi var noskriet maratonu tukšā dušā. Nez vai mēģināšu gan. |
|