XOOX. Cilvēks. -

Šodien biju kādā lielā LV komerciestādē un nejauši piedalījos prezentācijā 12 cilvēkiem. Džeks, kas mani tur uzaicināja, rīkojās labākajās "uzmešanas" tradīcijās - sarunāja satikšanos it kā maznozīmīga iemesla dēļ, bet tad, vārdu pa vārdiņam un tas beidzās ar to, ka, izrādās, blakus telpā ir 12 cilvēki, vidēja līmeņa vadītāji, kuriem (viņš sāka runāt steidzīgāk) ir apsolīta prezentācija, kuru (sāka runāt vēl steidzīgāk) veicu es, jo "ja jau tu esi atnācis...".
Tā, šitais man atgādina bērnības spēli "padod tālāk, atpakaļ nepieņem". Izvēles īsti nav, jo vīra spiediens ir nepārprotams. Tā nu viņš mani iebukņīja (ar vēderu, viņam tāds paliels) tajā pārrunu telpā, iespieda rokā projektora kabeli un pret mani pavērsās 24 acis.
Tie bija īsti vīri, no visas Latvijas. Sīkrūtainos uzvalkos tērpti, uz rokām labi pulksteņi, ūsas 70-to 80-to gadu stilā, "johoho" tipa smiekli un acīs smīnīga interese par to kadru, kas tur priekšā, džemperītī un džinsos tērpts, spraudelē kabeļus, groza projektoru un cenšas atgūt orientāciju laikā un telpā.
Orientācijas atgūšana pārāk ilgu laiku neaizņēma, sākumā prezentēju pēc labākās sirdsapziņas, līdz sapratu, ka tāds dezorientēts neesmu vienīgais un neviens īsti telpā nesaprot, kāpēc es tur atrodos un vairums arī - kāpēc viņi paši tur atrodas. Tāda dīvaina sapulce. Ja par to bija atbildīgs tas pats vīrs, kas mani tur atveda, tad es par to arī nebrīnītos. Tātad - režīms "darbības imitācija un skaisti vārdi", hmm, tas man tīri labi padodas. "Izaugsme". "Efektivitāte". "Mūsdienīgi". "Moderni". Daži "johoho" tipa joki. Un tad jau šķīrāmies kā draugi un, izskatās arī, ka būs sģelka par pieklājīgu summiņu, jesss.