xoox | Sep. 9th, 2007 02:14 pm Aizvakar daļēji pārpratuma pēc pamēģināju atkal balto pulverīti. Nekas nav mainījies. Domāju tās pašas cikliskās un uzvelkošās domas, ko pirms 5 gadiem, riņķoju pa istabu, grimu mūzikā un satriecos no skaidrās, skaistās pasaules un otrā dienā jutos arī tieši tikpat sūdīgi cik pirms 5 gadiem. Protams, tajā reibumā tu tiešām jūties kruts un varens, domāšana ir tik skaidra kā stikliņš, tu saproti (vai vismaz šķiet, ka saproti) visādas lietas, ar kurām varbūt esi ciklējies mēnešiem. Bet tas NAV objektīvi. Otrā dienā pasaule ir tikpat svešāda un kropla, cik pirmajā dienā tā bija pievilcīga un aizraujoša. Un ja kāds to grib salīdzināt ar alkohola lietošanu un alkohola paģirām, tad viņš ir vienkārši debils. Tās nav paģiras, tā ir smadzeņu dauzīšana ar dzelzs lauzni un urķēšana ar adatām vienlaicīgi. Arī ar alkoholu tik tālu var nonākt, bet, piemēram, amfetamīnu vai kokaīnu lietojot katru nedēļas nogali, līdz tādam stāvoklim var nonākt apmēram pusgada-gada laikā. Ar XTC tas varbūt ir mazliet ilgāk un par zāli vēl ir jautājums. Tas, ko daudzi palaiž garām, ir - atverot durvis, kuras atver narkotikas, tās pēc tam aizcērtas ar dubultu spēku. Un veidojas tāds aizcietējums, (dopamīna) deficīts smadzenēs. Apmēram tāds pats, kā nierakmeņi vai īstais aizcietējums. Un tā vārds ir - narkomānija. Lasīt komentārus |