XOOX. Cilvēks. - Post a comment

Velku dūmu sapņos. Cigārus, cigaretes...
Pīpēt it kā gribas, dienā kādas 3-4 reizes sažņaudz iekšas. Kā likums - situācijās, kurās biju paradis uzpīpēt. Bet liekas cerības neloloju, galu galā pīpēju gandrīz 10 gadus. Un būtu naivi cerēt, ka tagad pāris mēnešu laikā būšu atmetis pavisam un dzīvošu tālāk laimīgs. Līdz brīdim, kad varēšu tā kautrīgi teikt, ka esmu praktiski atmetis pavisam jāgaida vēl būs kāds gadiņš... Ko sēsi, to pļausi.
Zinu 100%, ja paļautos vājumam un iebāztu to smēķi mutē, pēc puscigaretes es to jau nožēlotu, jo bauda būtu 0 (nulle).
Ir divi galvenie pamatojumi manai smēķēšanas atmešanai - 1) es esmu pietiekami pieaudzis, lai saprastu, ka smēķēšanas pozitīvās puses nekādi neatsver negatīvās un 2) es varu tikai pīpēt vai nepīpēt, vidusceļa nav un nebūs. Grozies kā gribi, šie abi ir taisnība.
Labi, ka man izdevās atmaskot šī paraduma mehānismu - saplūšanu ar ikdienišķām darbībām, ātru "tabakas rituālu" izveidošanos. Šie rituāli ir tas īstais velns, nevis pašas cigaretes, ko nopērc veikalā, tās ir tikai velna ierocis. Un man svarīgi ir atklāt tieši atkarības mehānismu. Kad uztver to kā mašīnu, kļūst daudz vieglāk, jo mašīnas ir paredzamākas nekā kaisles, vēlmes utt. Runāju kā īsts programmētājs :))