XOOX. Cilvēks. - May 31st, 2008

Sēžu laukos, savā mazajā gala istabiņā, tepat blakus rokas stiepiena attālumā ir sakurināta krāsns, skan Adam F - Music In My Mind un es jūtos fakin labi.
Pasaule kļūst aizvien mazāka. Super duper 200 Kb/s DSL pieslēgums ir pieejams arī manos laukos. Bezvadu tīkls un varu sēdēt dārzā zem ābelēm un lasīt Cibu.

Kas ir tas, kas 90-to gadu melodijām (manā prātā) pievieno tās siltās, saulainās sajūtas?
90-to elektronika liekas tik īsta, tuva, vienkārša, patiesa un līdz ar to vērtīga... Vai tiešām tas ir tāpēc, ka es tad biju tāds jauns un naivs sprukstiņš un tā ir visparastākā nostaļģija?
Kaut kas tanī manām ausīm ir tik tuvs un tik draudzīgs, ka īstenībā gribas aprīties kaut ko spēcīgu psihi izmainošu, piemēram LSD, un pazust tanī un redzēt tikai tos spilgtos spirālveida virpuļus un izbaudīt nepārtrauktās atklāsmes un nedomāt par neko, tikai par procesiem savā galvā un par to fakin brīnumaino pasauli ar tās iemītniekiem - kokainajām lellēm, kas apkārt staigā, groza savas galvas, virina acis un piešķir jēgu, piešķir jēgu, APZINĀTI piešķir jēgu tam, kam nemaz jēgas nav.