| Tuesday, October 10th, 19:10 Pēc 2 gadu freelancēšanas šodien aizgāju uz darba interviju. Kas gan bija pārpratums, jo pieteikuma vēstulē piedāvāju strādāt uz līguma pamata, bet džeki gribēja pilnu slodzi.
Secināju to, ka esmu pavisam atradis no korporatīvā tizluma - stīviem smaidiem, mājieniem, skenējošiem skatieniem, stratēģijām, taktikām un specifikācijām (t.i. man nav nekas pret plānošanu, bet kad tas pārvēršas lielā formālu papīru kaudzē es jūtos briesmīgi, laikam man tuvāks ir brainstormings). Nolaizīti mati, aptaukotā dibenā iespiedušās uzvalka bikses un materiālās vērtības pāri visam. O, Jēzus.. nemaz nezinu, smieties vai raudāt. Es laikam nekad tā nevarētu. Un par to arī nezinu, vai smieties vai raudāt. 2 komentāri - komentēt |
