XOOX. Cilvēks. -

Pašlaik manos sapņos dominē plēsīgi dzīvnieki, sākot no sikspārņu un šinšillas krustojumiem ar asiem zobiem, līdz lauvām un tīģeriem. Vispār, sapņi kļūst aizvien dīvaināki un dīvaināki. Šonakt, bēgot no tīģeriem, pēkšņi sapratu, ka tie mani tomēr panāks. Apstājos, lai godam sagaidītu savu likteni, bet pēkšņi pacēlos augstu gaisā un ar milzīgu atvieglojumu pametu šo pasauli un lidoju tālu, tālu, līdz visi skursteņi nogrima aiz apvāršņa un palika tikai dīvainas, lielas un krāsainas konstrukcijas. Kaut kas man ausīs čukstēja, ka tās ir mana prāta radītās konstrukcijas, dzīve, kādu to dzīvoju tagad un ka tūlīt pārkāpšu robežu un nokļūšu tur, nezināmajā, kur man tik bail nokļūt, kur nekas nav aptaustāms un tieši saredzams, kur vari vadīties tikai no sajūtām un uz kuru ceļu ieraudzīt dažreiz var melnacainajos bezdibenīgajos skatienos. Bet kaut kā man nebija bail. Apkārt bija dzeltena gaisma un es mēģināju ieraudzīt Dievu, jo kaut kas man teica, ka viņam turpat ir jābūt. Bet es redzēju tikai bālu atspīdumu un maldugunis. Viņa tur nebija...
Man lēnām vairs nav bail no tās tumsas un tas ļoti priecē.