XOOX. Cilvēks. - Post a comment

Naktī atkal bija atnācis lietuvēns pie manis ciemos. Šad tad gadās. Šoreiz atšķirība bija tāda, ka es jutu, ka viņš būs. Vienkārši mindset bija tāds. Tāpēc man nebija tik ļoti bail. Bet parasti man ir. Nereāli bail.
Šoreiz tas sākās ar sajūtu, ka kāds ir ielīdis manā gultā, kaut kas mazs un drausmīgi pretīgs. Es nevarēju pamosties, es varēju tikai atvērt acis un viņu ieraudzīt. Viņš kustējās, es viņu nevarēju skaidri saredzēt, jo mana redze bija pilnīgi izkropļota. Bet es zināju, ka tas ir viņš. Pēc tās sajūtas, kas bija manī.
Es nevarēju pakustēties. Tas bija turpat blakus, prāts kliedza pēc aktīvas darbības, pēc aizsardzības, bēgšanas, bet es varēju tikai gulēt.
Sākās mežonīgi spalga skaņa, kas tuvojas ultraskaņai, es sāku raustīties un miegā kliegt. Dzirdēju bungu skaņas, to bungu, ko āfrikāņu tautas izmanto savos rituālos un kuru skaņa ir tāda savādi izlocīta un hipnotizējoša. Vesela gūzma ar šausminošām vīzijām un tad es pamodos.