XOOX. Cilvēks. - Post a comment

Skrien aukstas tirpas pār ķermeni. Zinu, ka bezmēra dziļā, aukstā, nežēlīgā depresija ir tepat blakus. Zinu, ka nevajag par viņu pat domāt. Zinu, ka mans skatiens var kļūt akls, neko neredzošs, kā viss zaudētu savu formu, savu nozīmību, viss kļūtu mokošs, gribētos tumsā, gribētos alkoholu, gribētos apreibt, pazust no sevis un no citiem.

Es jūtos ievainots, tas viss tikai no dažām viņas izteiktām un sevis izdomātām frāzēm, dažiem uzpeldējušiem pagātnes rēgiem.

Es zinu, ka nepazudīšu, zinu. Celšos un atkal pārliecināšos, ka - viss ir ok. Un atkal paliks tā milzonīgā jautājuma zīme - KAS TAS BIJA? KAS? No kurienes? Kas ir viņa un kas esmu es? Kādas lomas mēs spēlējam?

Es negrimšu. Vairs nē. Tagad es to tiešām zinu. Bet vai es atradīšu atbildi? Un vai vispār tā ir jāmeklē?